Mēs visi esam folkloras laukā!
Raksta autore Signe Mengote
Gadā ir vismaz viena reize, kad daudziem mūsu tautiešiem ir vēlme ietērpties tautas tērpā, dziedāt tautas dziesmas, dancot ap ugunskuru un piekopt citas latviskās tradīcijas. Tas parasti notiek vasaras saulgriežos, Jāņu naktī, taču Kareļu ģimenei tautiskais un tradicionālais ir ikdiena. Mamma Kristīne pirms trīsdesmit gadiem izveidoja folkloras kopu "Tarkšķi", kuras sastāvā ir simt divdesmit cilvēku. Tā ir lielākā folkloras kopa Latvijā. Sarunā piedalās māsas Katrīna un Anna, kā arī Kristīne pati. Ģimenes vīrieši, tētis Sandis un dēls Alberts, gan mūsu tikšanās reizē nav klāt, taču kopīgajās saimes aktivitātes un darbos iesaistās nepārtraukti.
Kristīne stāsta, ka viņas vecmamma un vectēvs bija ļoti muzikāli – abi visu mūžu dziedāja, vectēvs spēlēja vijoli, gluži tāpat kā Kristīne, kura šo instrumentu apguva mūzikas skolā: “Tā pamatīgāk folklorai pievērsos tad, kad beidzu mūzikas skolu un sapratu, ka kaut kur vajadzētu pielietot skolā iegūtās zināšanas, spēlēt vijoli. Iestājos folkloras kopā Rīgā un tobrīd sapratu, ka tas mani aizrauj un tieši šāda veida mūzika man visvairāk iet pie sirds.” Kristīne ne vien vada “Tarkšķus”, bet arī strādā par pedagogu: “Esmu diplomēta angļu valodas un literatūras skolotāja un Iecavas vidusskolā pasniedzu angļu valodu. Tas ir mans pamatdarbs. Folkloras kopa ir mana otra nodarbošanās – uz kultūras centru dodos katru dienu.” Vecākā meita Katrīna skaidro, ka folklora viņas dzīvē klātesoša bijusi vienmēr, tāpēc īsti pat nevar saprast, kurā brīdī tas tā līdz galam iepaticies. Kad piedzima Anna, folkloras kopa jau bija izveidota, tāpēc abas ar māsu smejas, ka viņām tā īsti nemaz nebija izvēles: “Bet nav tā, ka par to dusmojamies. Bija, protams, periodi, kad folklora interesēja mazāk.” Kristīne atceras, ka meita Katrīna vienu brīdi negribēja dziedāt: “Viņa tikai plātīja muti un izlikās, ka dzied.” Katrīna stāsta, ka vēlme iesaistīties un piedalīties atgriezās ap četrpadsmit gadu vecumu. Annai savukārt kaut kāda pretestība veidojās tieši agrākā bērnībā: “Abas meitenes dziedāja un joprojām dzied ļoti labi. Kad Annai bija kādi trīs četri gadiņi, vedu viņu uz konkursiem, un bija konkurss, kurā uzvarot nākamgad vairs nedrīkstētu piedalīties. Tad nu Anna ļoti gribēja uzvarēt, lai vairs nebūtu jāpiedalās.”
👉Visu rakstu lasiet žurnāla 20. jūnija numurā! #mājasviesis #latvijasmediji
Raksta autore Signe Mengote
Gadā ir vismaz viena reize, kad daudziem mūsu tautiešiem ir vēlme ietērpties tautas tērpā, dziedāt tautas dziesmas, dancot ap ugunskuru un piekopt citas latviskās tradīcijas. Tas parasti notiek vasaras saulgriežos, Jāņu naktī, taču Kareļu ģimenei tautiskais un tradicionālais ir ikdiena. Mamma Kristīne pirms trīsdesmit gadiem izveidoja folkloras kopu "Tarkšķi", kuras sastāvā ir simt divdesmit cilvēku. Tā ir lielākā folkloras kopa Latvijā. Sarunā piedalās māsas Katrīna un Anna, kā arī Kristīne pati. Ģimenes vīrieši, tētis Sandis un dēls Alberts, gan mūsu tikšanās reizē nav klāt, taču kopīgajās saimes aktivitātes un darbos iesaistās nepārtraukti.
Kristīne stāsta, ka viņas vecmamma un vectēvs bija ļoti muzikāli – abi visu mūžu dziedāja, vectēvs spēlēja vijoli, gluži tāpat kā Kristīne, kura šo instrumentu apguva mūzikas skolā: “Tā pamatīgāk folklorai pievērsos tad, kad beidzu mūzikas skolu un sapratu, ka kaut kur vajadzētu pielietot skolā iegūtās zināšanas, spēlēt vijoli. Iestājos folkloras kopā Rīgā un tobrīd sapratu, ka tas mani aizrauj un tieši šāda veida mūzika man visvairāk iet pie sirds.” Kristīne ne vien vada “Tarkšķus”, bet arī strādā par pedagogu: “Esmu diplomēta angļu valodas un literatūras skolotāja un Iecavas vidusskolā pasniedzu angļu valodu. Tas ir mans pamatdarbs. Folkloras kopa ir mana otra nodarbošanās – uz kultūras centru dodos katru dienu.” Vecākā meita Katrīna skaidro, ka folklora viņas dzīvē klātesoša bijusi vienmēr, tāpēc īsti pat nevar saprast, kurā brīdī tas tā līdz galam iepaticies. Kad piedzima Anna, folkloras kopa jau bija izveidota, tāpēc abas ar māsu smejas, ka viņām tā īsti nemaz nebija izvēles: “Bet nav tā, ka par to dusmojamies. Bija, protams, periodi, kad folklora interesēja mazāk.” Kristīne atceras, ka meita Katrīna vienu brīdi negribēja dziedāt: “Viņa tikai plātīja muti un izlikās, ka dzied.” Katrīna stāsta, ka vēlme iesaistīties un piedalīties atgriezās ap četrpadsmit gadu vecumu. Annai savukārt kaut kāda pretestība veidojās tieši agrākā bērnībā: “Abas meitenes dziedāja un joprojām dzied ļoti labi. Kad Annai bija kādi trīs četri gadiņi, vedu viņu uz konkursiem, un bija konkurss, kurā uzvarot nākamgad vairs nedrīkstētu piedalīties. Tad nu Anna ļoti gribēja uzvarēt, lai vairs nebūtu jāpiedalās.”
👉Visu rakstu lasiet žurnāla 20. jūnija numurā! #mājasviesis #latvijasmediji
| ← iepriekšējā | 4. no 300 | nākamā → |
