Kultūrvēsturnieki un Latvijas vēstures interesenti ir vienisprātis – Mērijas Grīnbergas atstātās atmiņas un dienasgrāmatas ir unikāls materiāls, kurā redzama gan rakstītājas dziļi emocionālā pasaule, gan arī ģeogrāfiskā, politiskā, kultūras un sociālā pasaule, kurā dzīvoja viņa un Grovaldu–Grīnbergu ģimene. Kas bija Mērija Grīnberga savam laikam un kas viņa ir mums? Vēsturniece? Rakstniece? Viņas rokrakstā laiks tika notverts, lai gan praksē Mērija visvairāk interesējusies par tautiskajiem rakstiem, bijusi tautas daiļamatniecības pētniece un tautastērpu popularizētāja, ne profesionāla rakstniece mūsdienu klasiskajā izpratnē. Savās atmiņās viņa tvēra laiku no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta 60. gadiem. Tātad drīzāk – pacietīga un stipra lieciniece. Vairāki vēstures grieži gājuši Latvijai pāri, bet Mērija pierakstīja un atcerējās, atzīmēja gan sev, gan saviem mantiniekiem, kuru vidū ir ne tikai mazdēls, bet arī nupat izdotās grāmatas lasītāji. Jebkurš unikāls vēstures materiāls mēro savu ceļu līdz krātuvei vai līdz kādām gādīgām rokām. Tāpat noticis arī ar Mērijas Grīnbergas atstātajiem tekstiem. Grāmatas “Mērijas Grīnbergas atmiņas un dienasgrāmatas” sastādītāja un zinātniskā redaktore, Rīgas kuģniecības un vēstures muzeja krājuma galvenā glabātāja Agita Ančupāne stāsta: “Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, kur glabājas atmiņu un dienasgrāmatu oriģināli, publikācijai šo unikālo vēstures avotu sāka gatavot jau 90. gadu vidū, kad muzeja darbiniece Tatjana Pāvele uzņēmās atmiņas iztulkot un pārrakstīt mašīnrakstā. Tatjana Pāvele personīgi pazina Mēriju Grīnbergu, tādēļ nenovērtējamas bija viņas zināšanas daudzu personu atšifrēšanā un komentāru gatavošanā. Jāatzīmē, ka atmiņu un dienasgrāmatu ceļš līdz muzejam arī prasīja ilgāku laiku, jo pirmā atmiņu burtnīca muzeja krājumā nonāca 1978. gadā, bet pēdējo dienasgrāmatu muzejs ieguva pavisam nesen – 2019. gadā.” Diemžēl Tatjana Pāvele (1918–2016), kura lielā mērā pavēra ceļu uz Mērijas Grīnbergas pierakstu atšifrēšanas darbiem, nu ir aizsaulē. Rīgas kuģniecības un vēstures muzejā viņu atceras ļoti sirsnīgi un ar pateicību – šī krievu tautības vēsturniece un arheoloģe, dzimusi Ludzā un studējusi pie izcilā latviešu arheologa Franča Baloža, savu mūžu bija veltījusi Rīgas vēstures izpētei. Pensionējusies 1973. gadā, viņa saglabāja saikni ar muzeju. Nu jau par leģendu kļuvis stāsts, kā viņa, iespējams, pat spītējot Mērijas gribai, centusies saglabāt vairākus Mērijas pierakstus, tika meklētas kserokopēšanas iespējas. Tā vai citādi, bet muzejs salīdzinoši nesen ieguvis Mērijas Grīnbergas dienasgrāmatas tekstus, kas sarakstīti padomju laikos un kuros saulainu noskaņu ir maz. 20. gadsimta 90. gados, kad klājies grūti gan muzejiem, gan to esošajiem un bijušajiem darbiniekiem, radās ideja, kā finansiāli, saudzējot cilvēka lepnumu, palīdzēt grūtībās nonākušajai Tatjanai Pāvelai – viņu palūdza pārrakstīt, precizēt un tulkot Mērijas Grīnbergas tekstus. Jāpiebilst, ka Mērijas teksti nav gluži rāmi atmiņu stāstījumi. Viņa rakstīja brīžiem latviski, brīžiem krieviski, bet palielāki teksta gabaliņi bijuši vāciski – šobrīd nav pat viegli atrast zinātāju, kurš varētu ticami un rūpīgi saprast pagājušā gadsimtā rakstītu rokrakstu vācu valodā, to iztulkot un precizēt pārējā materiāla kontekstā. Tāpat kā Mērijas pieraksti, arī šādi speciālisti ir unikālas gaismas nesēji un parasti specializējas vairāku valodu rokrakstu izpratnē. Viens no sākotnējiem Mērijas Grīnbergas atmiņu pierakstiem atklāj šādu divdaļīgu ainavu: “Jā, toreiz man skapī un pie sienas vasarā jūrmalā manā istabā skaitījās 10 baltas vasaras kleitas. Katru gadu šuva vienu jaunu. Un to drīkstēja vilkt tikai vasaras svētkos un mātes vārda dienā 22. VII. Drēbes bija izturīgas, pirka to vislabāko. Bez tām 10 baltām vasaras kleitām skaitījās tikpat daudz dažādu blūžu, 10 pāri dažādu kurpju: sarkanas, baltas, brūnas, melnas lakādas un melnas. Man patika tos 10 pārus kurpju nospodrināt, kad viņas visas rindā saliktas stāvēja manā priekšā uz grīdas. Pašlaik veselas man nav nevienas kurpes, izņemot to vienu pāri, ko pirms 28 gadiem man iedāvināja vienām vakariņām, kur man bija tas gods sēdēt vienam ministram blakus. Zamšāda tām kurpēm šodien stipri plankumaina, tas toreizējais ministrs kaut kur ziemeļos izsūtīts, beidzis savu karjeru.” Lepnums ar skaistumu, skumjas ar rūgtumu mijas, varbūt pat nolasāma tāda kā ironija, tomēr pāri visam Mērijas atmiņas un pieraksti pauž spītīgu dzīvotgribu. Pat ja priecīgu domu ir maz – kā gan citādi var sarakstīt tik daudz, cik pauž bieza grāmata? Tāda ir bijusi gan viņas dzīve, gan viņas gadsimts. Visu rakstu lasiet žurnāla 7. oktobra numurā.