Likteņdzirnas un Reku dzimtas mantojums Raksta autors Zigmunds Bekmanis Dzirnavas 17.–19. gadsimtā ne tikai nodrošināja labības pārstrādi, bet arī darbojās kā vietējais sabiedriskās dzīves centrs, kur apkārtnes ļaudis, gaidot rindā uz atvestās labības malšanu, varēja pārrunāt dažādus jaunumus. Šoreiz stāsts par vairākām ūdensdzirnavām, kas kalpo gan kā tūrisma apskates objekts, gan iemūžinātas mākslas filmā un piedzīvojušas arī nelaimīgu mīlestību. Jaunpils ūdensdzirnavas celtas 1802.–1803. gadā. Tajās saglabājusies dzirnavu iekārta, kas darbojusies pagājušā gadsimta 20.−30. gados, kā arī hidrotehniskās būves un ūdenskrātuve. Dzirnavas ir viena no Jaunpils pils kompleksa ēkām un atrodas Jaunpils parkā, ko veidoja jau 18. gadsimtā. “Jaunpili 20. gadsimta sākumā varēja uzskatīt par dzirnavu mazo “karaļvalsti”, jo līdzās ūdensdzirnavām darbojās arī mūra vējdzirnavas (1837–1917), tautā sauktas par Mīlestības dzirnavām, no kurām līdz mūsdienām saglabājies vien ap pusotru metru augsts laukakmeņu gredzens. Toties labi saglabājušās ūdensdzirnavas – izcils industriālā mantojuma paraugs, kas apliecina teicamu namdaru un inženieru sadarbību. Kurzemes hercogistē, tostarp Jaunpils, dzirnavu celtniecību vadīja atzīts tā laika inženieris, kapteinis J. Barnikels. Sākumā dzirnavas pavasaros un rudeņos strādāja nepārtraukti, bet ziemās un vasarās – no pieciem rītā līdz astoņiem vakarā,” stāsta Jaunpils muzeja vadītāja Inga Spure. 👉Rakstā arī par Šlokenbekas ūdensdzirnavām un Pūces dzirnavām! 👉Visu rakstu lasiet “Mājas Viesa” 23. janvāra numurā! #mājasviesis #latvijasmediji