Galerija 09.11.2021
4 attēli • 9. nov 2021 09:31
Biedrība "Bolderājas grupa" jau gandrīz trīsdesmit gadus ar sirds degsmi un savām rokām glābj unikālu Rīgas, Latvijas, Baltijas un pasaules kultūras mantojuma objektu – Daugavgrīvas cietoksni. Īpašnieku maiņas, privatizācijas, tiesāšanās, lielu cerību un ilgstošas neizdarības laikā viņi cietoksni nenodod – ir tam blakus kā sargeņģeļi un vienmēr darbam gatava avārijas brigāde.
Juridiski...VairākBiedrība "Bolderājas grupa" jau gandrīz trīsdesmit gadus ar sirds degsmi un savām rokām glābj unikālu Rīgas, Latvijas, Baltijas un pasaules kultūras mantojuma objektu – Daugavgrīvas cietoksni. Īpašnieku maiņas, privatizācijas, tiesāšanās, lielu cerību un ilgstošas neizdarības laikā viņi cietoksni nenodod – ir tam blakus kā sargeņģeļi un vienmēr darbam gatava avārijas brigāde.
Juridiski viņi biežāk ir bijuši ar putna tiesībām, šobrīd viņiem kā nevalstiskai organizācijai līdz 2023. gadam ir uzticēta cietokšņa sarga funkcija, valstiskās koncepcijas teritorijai joprojām nav, taču nu jau viņi ar savu rūpju objektu ir pārlieku saauguši, lai atmestu ar roku. "Esam krīzes menedžments," biedrības lomu definē Sandra Jakušonoka, kas cietokšņa labā dara visu – runā, raksta, pēta, skaita, skaidro, cīnās, vāc gružus, tīra, zvana…
“Daugavgrīvas cietoksnis man ir sentimentāls objekts. Tik tikko bija aizgājusi padomju armija, kad ar savu topošo vīru, talantīgu un drosmīgu kinooperatoru, ar velosipēdiem mināmies no Teikas uz Bolderāju, lai slepus iekļūtu šajā zvaigžņveida fortifikācijas brīnumā. Toreiz nonācām tikai līdz Komētu fortam, bet jau drīz, kad pār cietokšņa teritoriju gāzās māksliniecisku interešu straumes ar ambicioziem mērķiem te veidot pasaules līmeņa Modernās mākslas muzeju, kā jauna mākslas studente un žurnāliste varēju izstaigāt visu. Saukļi un skaļi vārdi toreiz plīvoja kā spožas maldugunis, bet viss atdūrās privatizācijas drudzī un materiālajā realitātē,” stāsta Sandra.
Nē, Sandras vārdos nav aizvainojuma un kareivīgas norādes uz valsts vai pašvaldības kļūdām, taču sāpe par cietokšņa neizmantoto kultūras mantojuma un tūrisma potenciālu ir saskatāma ikvienam domājošam un pasauli redzējušam apmeklētājam. To, ko ir izdarījušas attīstītās valstis, ko ir iespējusi Igaunija un Lietuva, ko, atjaunojot Daugavpils cietoksni, ir izdarījusi Latgale, ko ar uzcītību un tālredzību ir paveikušas Latvijas mazās pašvaldības, glābjot, izceļot un padarot par tūrisma objektiem salīdzinoši necilākas vietas, Rīga spītīgi neredz. Daugavgrīvas cietoksnis un Spilves lidosta nez kāpēc netiek nedz līdz vietai pilsētas attīstības plānā, nedz līdz Eiropas finansējumam, kas tos spētu padarīt par mantojuma smagsvariem. Kas to neļauj? Kur ir bremze? Kam tās tumšās klapes uz acīm? Ja pašiem pietrūkst fantāzijas, tad vairāki arhitektūras kursu studenti par cietokšņa revitalizāciju ir gatavojuši mācību darbus un tie rāda cieņpilnu vietu Eiropas kultūrkartē, kamēr realitātē – "avārijas brigāde" glābj, kas glābjams, un joprojām gaida lielos lēmumus.
🔷 Visu rakstu lasiet žurnāla 4. novembra numurā!
https://abonesana.latvijasmediji.lv/abon…
