Galerija 28.10.2021
3 attēli • 28. okt 2021 10:36
Aigars Opihtins ir ne tikai Latvijas un Amerikas maiznieka amata meistars, augstākās kategorijas tiesnesis maizes un konditorejas konkursos, vairāk nekā 35 maizes recepšu izstrādātājs visā pasaulē, bet arī konsultants jaunajiem maizniekiem. Šoruden Dobeles kultūras namā tika atvērta grāmata "Maizes tēva stāsti un receptes", kurā lasāmi stāsti no viņa četrdesmit gadus ilgās maiznieka darb...VairākAigars Opihtins ir ne tikai Latvijas un Amerikas maiznieka amata meistars, augstākās kategorijas tiesnesis maizes un konditorejas konkursos, vairāk nekā 35 maizes recepšu izstrādātājs visā pasaulē, bet arī konsultants jaunajiem maizniekiem. Šoruden Dobeles kultūras namā tika atvērta grāmata "Maizes tēva stāsti un receptes", kurā lasāmi stāsti no viņa četrdesmit gadus ilgās maiznieka darba pieredzes un iecienītākās receptes. Viņš ir nodibinājis arī savu prēmiju Dobeles maizniekiem.
Ar Aigaru Opihtinu tiekamies Rīgā neilgi pirms viņa grāmatas atvēršanas svētkiem, kad Maizes tēvs (par šo titulu uzzināsiet sarunas gaitā) izbrīvējis mēnesi Latvijas apmeklējumam, jo nu jau labu laiku viņa dzīves un darba gaitas saistītas ar Londonu, kurp, pieņemot uzaicinājumu, Aigars devās pēc divdesmit astoņiem Latvijā nostrādātiem gadiem. "Londonā jau dzīvoja mana māsa, un es sāku cept saldskābmaizi pašā lielpilsētas vidienē. Izturēju lielu konkursu, lai varētu strādāt Anglijas Pārtikas tehnoloģiskā institūta eksperimentālajā laboratorijā, kur rada jaunus maizes izstrādājumus. Tostarp ir arī ekoloģiski no klijām gatavoti trauki, kuru ražošana gan nav lēta, taču mums ir izdevies noslēgt līgumu ar japāņiem. Vēl esam izstrādājuši šķiedrvielām ļoti bagātus hamburgerus, kas domāti ar Dauna slimību sirgstošajiem, kuriem ir gremošanas problēmas."
Aigars Opihtins strādā arī par pasniedzēju Ņujorkā vienā no pasaules lielākajām Maiznieku akadēmijām, kā žūrijas loceklis piedalās prestižos maizes cepēju konkursos visā pasaulē un ar skumjām atklāj, ka Latvijā maizniekmeistari vairs netiek apmācīti. Bet izaugsmei ir jābūt, visu laiku jāmācās, tādēļ spilgtā atmiņā palicis Latvijas maiznieku brauciens uz EXPO izstādi Parīzē 1999. gadā. "Izstāde bija milzīga, un tur iepazināmies ar jaunākajām tehnoloģijām, kādas mums toreiz pat sapņos nebija rādījušās – kārtainās mīklas rullējamās, speciālās eklēru gatavojamās mašīnas, maizes nazīši, kas, izrādās, pasaulē ir pavisam 275 veidi, bet es zināju tikai vienu. Izstādes ietvaros notika arī cepēju konkurss, un pasaules labāko maiznieku darbošanos varēja vērot caur stikla sienu. Man tas likās tik interesanti, ka skatoties pavadīju visu dienu. Sapņoju, kaut es tiktu tur iekšā pie palīgdarbiem, jo katram meistaram bija pieci seši palīgi, kas nodrošināja cepšanas procesu. No tā laika pagāja vairāk nekā divdesmit gadu, kad uz šo izstādi tiku uzaicināts žūrijā. Tā mans sapnis piepildījās, un varu ieteikt visiem censoņiem – sapņojiet!"
Dažkārt ļoti svarīgi dzīvē satikt pareizos cilvēkus, un maizniekmeistara Aigara ceļā patrāpījās jaunatvērtā "Rimi" Maizes iepirkumu daļas vadītāja Anita Andersone, kura mudināja cept netradicionālus maizes izstrādājumus – ar sīpoliem, ķiplokiem, dažādām sēklām. "Sākumā profesionāļi, kuriem nesu izceptos paraugus, tos augstu nevērtēja, pat strostēja, kas nu tā par maizi ar burkāniem, bet re, gāja gadi, un nu visi cep. Lai iegūtu maizniekmeistara diplomu, strādāju praksē "Zelta kliņģerī" pie Alberta Blumberga, kurš jo īpašu uzmanību pievērsa maizes plaucēšanai. Man bija labas sekmes, bet diplomdarbam izvēlējos cept formas maizi ("ķieģelīti"
un izdomāju piešaut klāt saulespuķu sēklas. Pat vecāki nāca talkā lobīt sēklas, jo toreiz bija pieejamas tikai nelobītas. Taču komisija manu maizi novērtēja ar trijnieku, jo ne jau putniem, bet cilvēkiem vajagot maizi cept. Negribēja manu darbu ieskaitīt. Sadusmojos, aizgāju uz veikalu, nopirku tādu pašu maizi bez sēklām, – nu viss bija kārtībā, taču trijnieks palika trijnieks." Likteņa ironija – no trīsdesmit tā gada beidzējiem maizniekmeistariem ierindā palicis tikai Aigars. Galu galā nosacīti sliktais rezultāts pārtapa labā iznākumā.
Visu rakstu lasiet žurnāla 21. oktobra numurā!
