Galerija 30.03.2021
2 attēli • 30. mar 2021 13:01
Galvenās redaktores vietnieces Ilzes Pētersones sleja
Kaķis Kokā
Uz Darela vai Kiplinga cienīgiem kustoņu aprakstiem vēl nepretendēju, bet dzīve pati piespēlē gadījumus, kas noder par jauku sarunu vai slejas tematu un kovida laikā sniedz arī nelielu uzmundrinājuma devu.
Izgājušās sestdienas rīts sākās ar draudzenes spalgu brēkāšanu pie lielā viesistabas loga, no kura paveras glezns skats uz Ķīšu...VairākGalvenās redaktores vietnieces Ilzes Pētersones sleja
Kaķis Kokā
Uz Darela vai Kiplinga cienīgiem kustoņu aprakstiem vēl nepretendēju, bet dzīve pati piespēlē gadījumus, kas noder par jauku sarunu vai slejas tematu un kovida laikā sniedz arī nelielu uzmundrinājuma devu.
Izgājušās sestdienas rīts sākās ar draudzenes spalgu brēkāšanu pie lielā viesistabas loga, no kura paveras glezns skats uz Ķīšupītes lokiem un vēl neaizaugušām palienēm. Atkal stirnas, nodomāju. Šoziem jau pāris reizes Džīnai bija izdevies apriet trīs graciozas mamzeles, kas apstaigāja tuvējo pļaviņu – nekā citādi kā barības meklējumos. Stirnas neredzēja, bet sunene nerima trokšņot.
Gatavojot rīta kafiju virtuvē, pārņēma nedaudz neomulīga sajūta, it kā tiktu novērota. Pacēlu acis, pavēros ārā un sapratu – neesmu maldījusies. Roka pastiepās pēc tālruņa. “Hallo, kaimiņien, nāc nu un savāc savu kaķi, kas tup manā kokā!” Man bija aizdomas, kāpēc viens no viņas sešiem, nē, nu jau tikai pieciem kaķiem, jo viens nesen aizgāja uz mūžīgajiem medību laukiem, tagad atrodas slaidā melnalkšņa žāklē gandrīz vai pašā galotnē. Rudo jaunuli kokā uzdzinis melnais runčuks – klaidonītis, kas šoziem mūsu šķūnītī šad un tad pārlaida nakti.
Laiks ritēja, kaimiņiene, rokas lauzīdama, lūdzās savam Murim vai kā tur viņu sauc, lai taču pats mēģina nokāpt no koka, bet tas tikai žēli ņaudēja un meta izmisīgus skatus arī manā virzienā. Roka atkal tvēra pēc tālruņa.
Nepagāja ne nieka desmit minūtes, kad pie vārtiņiem piestāja milzīgs auto. “Esam Alfrēda Kalniņa ielā 14, redzam kokā kaķi, tūlīt sāksim nocelšanu,” pa rāciju kādam ziņoja liela auguma vīrs no Saulkrastu ugunsdzēsēju un glābšanas daļas. Rudais jaunulis, sajutis pie čupra spēcīgu tvērienu, nepakļāvās savam glābējam pateicības jūtās, bet šņāca un kārpījās, līdz tika brīvībā.
Uz melno runčuku tagad esam apskaitušies – ne jau kaimiņienes kaķa trenkāšanā. Izrādās, šis šķūnītī ierīkojis ne tikai guļvietu, bet arī biotualeti. Vai nav kā cilvēku pasaulē?
