Jau vairākus mēnešus vācam kāzu kleitu stāstus, fotogrāfijas, un šī darba procesā nākas dzirdēt arī patiesi skaistus vēstījumus par iepazīšanos, mīlestību par tērpu darināšanu un lietām, kas ir saistītas par un ap kāzām. Es vēlos izstāstīt Jums visiem kādu sev tuvu un pavisam mīļu cilvēku mīlas stāstu, kuru esmu klausījusies no savas mammas, apkārtējiem un arī pati, maza meitene būdama, tirpinājusi ar jautājumiem savu vecmammu jeb savu Osa babu. Es ar Jums padalīšos ar savu vecvecāku mīlas stāstu. Tas bija piecdesmitajos gados, kad jaunu meiteni bija noskatījuši divi kaimiņu puiši, kuri tajos laikos strādāja pie saimnieka par palīgiem. Viens no kaimiņu puišiem Broņislavai ļoti nepatika. Likās tik uzbāzīgs un par precībām tik domāja, bet par otra eksistenci īsti pat nezināja. Nabadzīgs lauku puisis, kurš uz darbu allaž gāja baltā kreklā. Vecmamma par precībām pat nedomāja, jo viņas māte vienmēr viņai bija piekodinājusi, ka vajag iemācīties sprēst, aust, adīt utt., ka nevajagot darīt kā vecākajai māsai; - iziet pie vīra jau 18 gados. Broņa bija čakla un izdarīga sieviete, gāja par saimnieci godos, dziedāja gan veicot smagus darbus, gan prieka reizēs. Atceros, kā mamma un vecmamma stāstīja par to liktenīgo reizi, kad vecmamma arī ieskatījās vectēvā. Bijuši visi zaļumballē, un abi kaimiņu puiši esot solījušies vest mājās. Vecmamma sapratusi, ka ir īstais brīdis iedot kurvīti tam netīkamajam un beidzot kārtīgi sapazīties ar Jāni. Vectēvs esot vedis vecmammu uz sava velosipēda kārts līdz pašiem Aukstoriem. Draudzējušies viņi nepilnu gadu un, kad vecmammai bija 30 gadi, apprecējās. Broņislavai ar Jāni bija lielas kāzas, apmēram 100 cilvēki, precējās 1956. gada 6. jūlijā. Broņai kleitu šuva Rešņu māmuļa. Kā jau kārtīgai meitai, mājās bija audzētas savas mirtas, kuras viņa arī pēc laulībām atveda uz vīra mājām, lai aug arī viņas meitai, bet Osa mājās mirta negribēja augt. Gadu pēc kāzām piedzima meita Anna un četrus gadus vēlāk - dēls Vitolds. Viņi viens otru uzmanīja un sargāja. Kad Osa baba gāja uz ansambļa mēģinājumiem, vienmēr padomāja arī par vectēvu, teikdama: “Savam večukam vāg kaidu kompetu, lai sovā paksī napurp”. Tā viņa vienmēr atnesa viņam 100 gramus ledeņu. Kāpēc tik maz, Jūs domāsiet? Tas tāpēc, ka, lai pa nedēļu noēdas un nākošajā reizē nav jālamājas, kad atkal ies dziedāt, kompetas tak vajag. Man vienmēr būs atmiņā, kā viņi viens otram gāja līdzi un kopā darīja visus darbus. Tāda mīlestība un uzticība viens otram! Atceros, kā vačuks stāstīja, ka viņam nepatīkot, ka Osa baba brauc kur dziedāt, jo nevarot bez viņas. Abi kopā nosvinēja 50 gadu kāzu jubileju. Osā balle bija vairāku dienu garumā. Laimīgi viņi bija, un kā vecmamma teica: “Bez kosa jau nabeja, bet tok obi kristeigi dzeivojam ” un sāka dziedāt to dziesmu:” Es ar sovu veireņu reizē, reizē!” Tā viņi vēl gandrīz divus gadus reizē, reizē, līdz arī mūžībā aizgāja reizē, ar pāris dienu starpību… Mīliet viens otru un cieniet tā, kā to darīja mani vecvecāki!
← iepriekšējā | 15. no 4466 | nākamā → |