Par spīti nepastāvīgajiem laikapstākļiem, bruņojušās ar visu nepieciešamo saulei un lietum, apņēmīgi devāmies ceļā pa izvēlēto maršrutu, par starta punktu izvēloties samērā kluso Zvejniekciema pludmali. Vienojušās, ka mūsu glāzes ir puspilnas, nevis pustukšas (optimisma mēraukla!), par pašsaprotamu uztvērām mūs pavadošo spoži spīdošo sauli. Laiks skrien ātri, ar skatienu nomērītais attālums līdz piekrastes ragam tiek sasniegts un atzīts par labu esam brīvdabas semināra norisei, ko atzīmējam ar iepriekš neplānotu peldi jūrā. „Es neatceros, kad pēdējo reizi biju peldējusies pa pliko!” sajūsminājās kāda dalībniece. Jo patiešām – tukšā pludmale, milzīgie viļņi, jūras vējš un siltais ūdens aicināja mesties iekšā nekavējoties, kāds tur vēl peldkostīms?! Tikai sirdsapziņas un pienākuma vadīta pametu lēkāšanu baltajos viļņos, jo semināra dalībnieces, ieskāvušas kopīgi veidoto brīvdabas piknika vietu, bija gatavas sākt darbu.

Iepazīstoties, daloties pieredzē un atklājot šī brīža sajūtas dzīvē, kopīgi formulējām mērķus un meklējām atbildes uz jautājumiem, kas palīdz apzināt līdzšinējos šķēršļus to sasniegšanā; patiesi pieņemt savas rakstura īpašības, kuras šķiet traucējošas, bet tomēr reizēm var būt nenovērtējamas; izspēlējām lomu spēles, mācoties savā labā izmantot atvērtā dialoga priekšrocības; izvērtējām situācijas, kurās jāprot gan uzņemties, gan nodot atbildību; utt.