Klusais Hirajama ceļas rītausmā, uzvelk darba drēbes, nopērk dzēriena kārbu, iesēžas savā mikroautobusā un dodas uz pilsētu. Viņš tīra Tokijas sabiedriskās tualetes, it kā tās būtu svēta vieta un viņa darbs būtu rituāls. Reizēm Hirajama sēž parkā un ēd sviestmaizi, reizēm pacietīgi palīdz kādam vieglprātīgam kolēģim. Pēc darba braucot mājup, viņš apstājas pirtī, mašīnā klausās Petijas Smitas un Vena Morisona dziesmas, pirms gulētiešanas lasa Viljamu Folkneru un Patriciju Haismitu. Nākamajā rītā viņš ceļas rīta agrumā un atkal dara to pašu. Hirajamas smaids nepazūd, jo viņš vienkārši bauda dzīvi.

Šī Vima Vendersa filma atbruņos pat rūdītākos ciniķus, un režisors kārtējo reizi pierāda, ka viņam piemīt unikāla spēja pārvērst dzīves prozu dzejā. Taču šī nav dzejnieka, bet gan dokumentālista filma, katrā faktūrā un formā tiek atklāts kaut kas jauns. Kannās Vendersam piešķirta Ekumeniskās žūrijas balva, aktieris Kodzi Jakuso atzīts par labāko aktieri.

Filma japāņu un angļu valodā ar subtitriem latviešu valodā.