Par filmu-
1972.gada 2.septembrī notika visas hokeja pasaules gaidītākais notikums- uz ledus satikās vairākkārtējie pasaules čempioni PSRS izlase un NHL līgas profesionāļi Kanādas izlase. Ja no sākuma, pat PSRS sporta funkcionāri, neticēja, ka PSRS spēs iemest kaut vienus vārtus, tad jau pēc spēles visa pasaule zināja PSRS izlases spēlētāju ar 17.numuru- Valēriju Harlamovu.
Kad vēl labāk skatīties filmu par hokeju, ja ne Pasaules čempionāta laikā! Mūsu izlase pārāk bieži nelutināja ar skaistām uzvarām, tāpēc bija jāpaskatās kā spēlēja hokeju vēl tad, kad NHL profesionāļus uz pasaules čempionātu nelaida.
Taisnību sakot, arī filma mūs ar hokeju pārāk nelutināja- bija atsevišķas epizodes uz ledus, bet tomēr šis bija stāsts par hokejistu. Hokejistu, kurš spēja būt ne tikai talantīgs, bet arī spītīgs. Un tā īsti nevarēja saprast- kura īpašība viņam vairāk palīdzēja kļūt par leģendu.
Protams, filma caur un caur ir kinonodeva krievu pašapziņas celšanai. Bet no otras puses- ja jau ir par ko filmēt filmas, tad jau vienalga cik propogandisks ir iznākums. Un šoreiz (neskatoties uz to pašapziņas pacelšanu) bija patiešām jauki vērot tā laika sporta un sportista maizes cieto garozu. Katrā ziņā filma atmosfēriski ierāva gan tajā laikā, gan hokejā. Pat tik ļoti, ka pēc noskatīšanās nagi niezēja sameklēt internetā Harlamova dzīvesstāstu, viņa iemestās ripas Kanādas izlasē un arī pašus kanādiešus, kuri filmā bija attēloti tuvu sniega cilvēkiem- lieli, mataini, bakenbārdaini un dusmīgiem ģīmjiem. Īstenībā tik traki jau nebija, bet galu galā- kurš tad taisīja šo filmu?
Par pārējo- pats Harlamova tēlotājs (tas pats puika, kurš tēloja gadus četrus atpakaļ iznākušajā filmā ”Mēs no nākotnes”) visu izdarīja kā nākas. Pat vizuāli izmainījās (vismaz man tā likās). Tik nezinu kas tur pie vainas- kameru maiņas (filmēts tika gan uz 16mm, gan 35mm, gan ar digitālo kameru), datorgrafika vai vienkārši likšanās, bet Harlamovs atšķīrās no Krievijas jaunieša un no Kanādā spēlējošās zvaigznes.
1972.gada 2.septembrī notika visas hokeja pasaules gaidītākais notikums- uz ledus satikās vairākkārtējie pasaules čempioni PSRS izlase un NHL līgas profesionāļi Kanādas izlase. Ja no sākuma, pat PSRS sporta funkcionāri, neticēja, ka PSRS spēs iemest kaut vienus vārtus, tad jau pēc spēles visa pasaule zināja PSRS izlases spēlētāju ar 17.numuru- Valēriju Harlamovu.
Kad vēl labāk skatīties filmu par hokeju, ja ne Pasaules čempionāta laikā! Mūsu izlase pārāk bieži nelutināja ar skaistām uzvarām, tāpēc bija jāpaskatās kā spēlēja hokeju vēl tad, kad NHL profesionāļus uz pasaules čempionātu nelaida.
Taisnību sakot, arī filma mūs ar hokeju pārāk nelutināja- bija atsevišķas epizodes uz ledus, bet tomēr šis bija stāsts par hokejistu. Hokejistu, kurš spēja būt ne tikai talantīgs, bet arī spītīgs. Un tā īsti nevarēja saprast- kura īpašība viņam vairāk palīdzēja kļūt par leģendu.
Protams, filma caur un caur ir kinonodeva krievu pašapziņas celšanai. Bet no otras puses- ja jau ir par ko filmēt filmas, tad jau vienalga cik propogandisks ir iznākums. Un šoreiz (neskatoties uz to pašapziņas pacelšanu) bija patiešām jauki vērot tā laika sporta un sportista maizes cieto garozu. Katrā ziņā filma atmosfēriski ierāva gan tajā laikā, gan hokejā. Pat tik ļoti, ka pēc noskatīšanās nagi niezēja sameklēt internetā Harlamova dzīvesstāstu, viņa iemestās ripas Kanādas izlasē un arī pašus kanādiešus, kuri filmā bija attēloti tuvu sniega cilvēkiem- lieli, mataini, bakenbārdaini un dusmīgiem ģīmjiem. Īstenībā tik traki jau nebija, bet galu galā- kurš tad taisīja šo filmu?
Par pārējo- pats Harlamova tēlotājs (tas pats puika, kurš tēloja gadus četrus atpakaļ iznākušajā filmā ”Mēs no nākotnes”) visu izdarīja kā nākas. Pat vizuāli izmainījās (vismaz man tā likās). Tik nezinu kas tur pie vainas- kameru maiņas (filmēts tika gan uz 16mm, gan 35mm, gan ar digitālo kameru), datorgrafika vai vienkārši likšanās, bet Harlamovs atšķīrās no Krievijas jaunieša un no Kanādā spēlējošās zvaigznes.
| ← iepriekšējā | 2. no 52 | nākamā → |
