ALŽĪRIJAS KOMANDĒJUMS 6: Konstantīna un Hammam Meskoutine

Jau 12 gadus mana mīļākā metropole Āfrikas kontinentā ir Keiptauna, jo tā ne tikai piedāvā interesantas celtnes vecpilsētā un senas vīna darītavas pievārtē, bet arī vienu no skaistākajiem pilsētu foniem pasaulē – to no vienas puses ieskauj Atlantijas okeāna apskalotās, baltās smilšu pludmales, bet no otras fotogēniskais Galda kalns.

Tomēr izskatās, ka ilggadējais “Āfrikas karalis” būs gāzts, jo pie apvāršņa parādījies jauns favorīts – Konstantīna. Izceļojies pa Alžīrijas labākajām Senās Romas vietām, dodos tālāk uz citu romiešu dibināto, bet vēlāk par “gaisa tiltu pilsētu” pārvērsto Konstantīnu, manuprāt, vispārsteidzošāko metropoli Āfrikas kontinentā.

Āfrika nudien nevar īpaši lepoties ar daudz skaistām pilsētām, patiesībā lielākā daļa valstu galvaspilsētas ir pat garlaicīgas un noplukušas un, ja neskaita atsevišķus izņēmumus, piemēram, Keiptaunu un Stonetounu Zanzibārā, tad vienīgi kontinenta ziemeļdaļā var atrast skaistas un interesantas metropoles.

Konstantīnā es ierados vakara stundā, vēl īsti neaptverot sajūtas, kādas man būs no rīta, paverot Marriott Protea viesnīcas numura aizskarus, un, ieraugot pa logu 450 m garo un 27 arkām rotāto akvedukta formas Pont de Sidi Rached tiltu, kas slejas pāri klinšu vārtiem, vietā, kur sākas Rhumel aiza. 1912. gadā atklātais Sidi Rached tilts pats par sevi ir iespaidīgs skats, bet tas ir tikai sākums un labākais vēl tikai priekšā virzoties tālāk Rhumel aizā, kuras abās pusēs, klinšu augšā izveidojusies trešā lielākā Alžīrijas pilsēta.

Konstantīna ir perfekts piemērs tam, ka cilvēks spēj gūt uzvaru pār dabu un uzcelt pilsētu mākoņos – izvietojusies iespaidīgā Rhumel upes kanjona malā, tās centru ar citām pilsētas daļām savieno kopumā 6 “gaisa tilti” pār aizu, tādēļ franču rakstnieks Aleksandrs Dimā to iesauca par “Lidojošo salu”. Daudzas no ēkam burtiski uzbūvētas uz kraujas pašas malas un var tikai apbrīnot seno būvnieku drosmi tās celt “uz naža asmens”.

Apceļojot nu jau gandrīz visu pasauli varu droši teikt, ka otra tāda, virs aizas uzbūvēta pilsēta ar tik daudz tiltiem uz Zemes nav, pat Rondai Andalūzijā ir tikai viens sens tilts un pati aiza arī tāda ļoti īsa. Pašai pilsētai piemīt sena vēsture, tā bijusi civilizāciju krustpunkts kopš antīkiem laikiem, kad šeit valdīja numīdieši, vēlāk feniķieši, kuri iedeva pilsētai Cirtas nosaukumu, tālāk varu pārņēma romieši, nosaucot to sava imperatora Konstantīna vārdā, bet pēc tam sekoja bizantieši, arābi, osmaņi un visbeidzot franči. Vecākais tilts, kas slējies pāri Rhumel aizai vēl tika celts Senās Romas laikos, vēlāk, 19. gs. vidū uz romiešu akvedukta paliekām esot uzcelti Pont du Dialbo un Pont el Kantara tilti, kas šobrīd ir vecākās būves, kas savieno abas kanjona malas. Tomēr visiespaidīgākais no Konstantīnas pārvadiem, manuprāt, ir 1917. gadā celtais Mellah Slimane (Le Passerelle Perregaux) gājēju tilts, kurš ir tikai 2,5 m plats un 125 m garš, bet tā šķērsošana raisa pat nedaudz asas izjūtas, īpaši vējainā dienā. Savukārt visfotogēniskākā tilta tituls noteikti pieder 164 m garajam Pont de Sidi M’Cid, kas kļuvis par visas pilsētas simbolu un ne tikai no malas izskatās iespaidīgi, bet arī atklāj šķietami labākos Konstantīnas skatus, jo paceļas 175 m augstumā virs “aizas grīdas”. Interesants fakts, ka tas atklāts 1912. gada 19. aprīlī tieši tai pašā dienā, kad sākumā pieminētais, 450 m garais Pont de Sidi Rached un tikai 4 dienas pēc tam kad Titāniks saskrējās ar aisbergu un kļuva par zemūdeni, turklāt līdz 1929. gadam tas bija augstākais tilts visā pasaulē.

Savdabīgi, ka ne tikai cilvēks izveidojis pārvadus pār Rhumel aizu, bet arī Māte Daba, kas izdaiļojusi tā jau iespaidīgo, 200 m dziļo kanjonu ar divām klinšu arkām jeb dabiskiem akmens tiltiem, kas savieno abas puses. Abas klinšu arkas vērojamas no augšas, no dažādiem pilsētas skatu punktiem un Sidi M’Cid tilta, bet vislabāk tās izskatās no apakšas, nobraucot lejā aizā pie Pont des Chutes tilta un lielā Konstantīnas ūdenskrituma. No ūdenskrituma tilta redzama pirmā arka, bet lai redzētu arī otro, nepieciešama neliela dabas pastaiga gar aizas malu un klintī izcirsto tuneli, ko senāk cilvēki izmantoja kā gājēju ceļu, lai pa apakšu šķērsotu Rhumel kanjonu. Diemžēl aizas apakšā var arī redzēt skumju skatu un alžīriešu izpratnes trūkumu par tīrību un dabas cienīšanu, jo daļa no vietējiem uzskata to par normu nomest savu plastmasas pudeli vai tukšo čipsu paku lejā kanjonā.

Rhumel aiza ar cilvēka un dabas veidotajiem tiltiem noteikti ir galvenais iemesls, lai Konstantīnu iekļautu savā vēlamo galamērķu sarakstā, kas reizi dzīvē būtu jāredz, tomēr šai pilsētai ir arī vairākas senas un ne tik senas būves, kurām vērts veltīt laiku. No feniķiešu, romiešu un bizantiešu laikiem šeit nekas nav palicis, tik, cik tilta-akvedukta paliekas, un diemžēl arī senā arābu-osmaņu laika Kasbah jeb vecākais vecpilsētas rajons sen jau pamests un pa nožēlu pārvēršas drupās. Tomēr viss nav tik bēdīgi kā sākotnēji izklausās, jo osmaņi un franči Konstantīnā atstājuši daudzas elegantas celtnes, sākot no Austrumu pilīm un mošejām līdz kolonnām rotātam koloniālā laika teātrim un rātsnamam. Īpašu ievērību šeit izpelnās nesen atjaunotā Ahmed Bey pils, kas bija osmaņu pārvaldnieka, beja, galvenā rezidence. Vairāki pagalmi ar skaistiem dārziem, ornamentiem un krāsainām austrumu flīzītēm klātas sienas un kā par pāsteigumu Ave Maria dziedoša dāma, kas piešķīra pils apmeklējumam vēl īpašāku noskaņu. Tomēr tā nav pilsētas iespaidīgākā būve, Konstantīnas galvenais lepnums ir Abdel Kader Mosque jeb Alžīrijas greznākā mošeja, kas patiesībā uzcelta pavisam nesen. Pilsētas centrā jau kopš 1168. gada slejas Lielā mošeja, bet tieši 700 gadus vēlāk, 1968. gadā tika izstrādāts projekts par jaunu Konstantīnas un visas Alžīrijas greznākās un lielākās mošejas būvniecību.

Mošejas celtniecība tika uzsākta 1972. gadā, bet tā nevedās nemaz tik ātri, jo greznais projekts prasīja milzīgas investīcijas no ilgstošā un postošā neatkarības karā atguvušās valstis – tikai 1994. gadā nogalē, tieši tad, kad Latvijas ceļotāji pirmo reizi uzzināja par IMPRO Ceļojumi kompāniju, tika pabeigti pēdējie darbi un no marmora un granīta celtā mošeja ar 107 m augstiem minaretiem tika atvērta pirmajiem apmeklētājiem. No ārpuses Konstantīnas lepnums izskatās vareni, bet tās interjers ir vēl krāšņāks, ierindojot to starp pasaulē greznākajām mošejām.

Pati Rhumel aiza ar divām klinšu arkām un palielu ūdenskritumu ir iespaidīga šīs Āfrikas zemes vieta, tomēr Konstantīnas apkārtnē atrodas vēl kāds unikāls dabas veidojums un interesanti, ka arī tam ir saistība ar romiešiem, kas šķiet visos Alžīrijas ziemeļdaļas nostūros atstājuši savus pēdu un pirkstu nospiedumus. Hammam Meskoutine ir tāds kā termālo avotu labirints ar neparastām travertīna klints terasēm, kas viennozīmigi raisa asociācijas ar pasaulē slaveno Pamukkali Turcijā vai Mamuta avotiem Jeloustonas nacionālajā parkā ASV, tikai ne tik plašos apmēros. Tās ziemeļdaļā atrodas gaišas mazās terases, savukārt centrā paceļas lielā terase jeb vairākus metrus augsta travertīna siena, kas iekrāsojusies dažādās krāsās, kur galvenokārt dominē dzeltenie un oranžie toņi, bet tai pāri gāžas unikāls karstais ūdenskritums. Jau kopš romiešu laikiem Hammam Meskoutine tika izmantots kā kūrorts ar karstajiem avotiem, kur viens no tiem sasniedz pat 100 grādu atzīmi – runā, ka tie ir otri karstākie termālie ūdeņi pasaulē!

Alžīrijai ir sava Pieminekļu ieleja, Lielais kanjons, Pamukkale, un izrādās ir arī savs Gibraltārs un Kapri. Tieši tur es arī tālāk dodos – uz Vidusjūras piekrasti!

Turpinājums sekos…

Impro sūtnis eksotiskajās zemēs Jānis Kreicbergs