Pamatojoties uz Amerikas Sejas Žokļu Sāpju asociāciju, bruksisms ir definēts kā diennakts vai tikai nakts parafunkcionāla aktivitāte, kas izpaužas zobu pastiprinātā sakošanā vai griešanā. Bruksisms ir neapzinātas kustības un pacients bieži pats neapzinās šadu zobu darbību/parafunkciju, kaut gan zobu nodilums var būt acīm redzams. Bruksisma diagnoze var tikt uzstādīta pamatojoties uz pacienta dzīvesbiedra novērojumiem, kas kombinējas ar vismaz vienu no sekojošajiem novērojumiem: - zobu abrāzija; - skaņas, kas asociējas ar bruksismu; - sāpes. Tāpat diagnoze tiek uzstādīta, pamatojoties uz košanas muskuļu un sejas/žokļu locītavas disfunkciju, kā piemēram stingums vai sāpes. Literatūras apskatā bruksisma etioloģija ir ļoti grūti izprotama, tomēr pastāv kopējais uzskats, ka bruksismam ir multifaktoriāla izcelsme. Summējot kopējos zinātniskos izmeklējumus, pamata versija ir, ka bruksismu regulē centralā nevis perifērā nervu sistēma. Tā kā patiesa parafunkcijas etioloģija nav zināma, ārstēšana ir tikai sekundāro seku novēršana. Bruksisma ārstēšana sevī ietver slodzes noņemšanu no ortognātiskās sistēmas un no tās dažādām struktūrvienībām atkarībā no katra konkrētā gadījuma. Pamatojoties uz klīnisko pieredzi, zobārstam katrs pacients ar bruksismu ir jāpieskaita augsta riska kategorijai, kurā ir iepējamas tehniskas un mehāniskas komplikācijas kā arī neveiksmīgs ārstēšanas iznākums. Seviški rūpīgi ir jāpieiet gadījumiem, kuros implanti un keramiskās restaurācijas ir daļa no ārstēšanas plāna.