12 labākie dzejoļi

Ir aizvadīts nu jau piektais “Dzeja no sirds” konkurss. 9. jūnijs divpadsmit labāko autoru pulciņu lutināja ar īsteni skaistu un vasarīgu laiku. Ilgi gaidītais konkursa fināls šoreiz līdzi nesa lielus pārsteigumus: augstvērtīgās un piesātinātās konkurences dēļ, uzvarētāji bija veseli divi un, līdz ar to, arī sacerētās dziesmas - divas. Ar savu klātbūtni apbalvošanas pasākumu pagodināja abas uzvarējušo dzejoļu autores - Ārija Krīgere un Sandra Grīnberga.

Lasīt vairāk

Sandras Grīnbergas dzejolim “Nepienāc man pārāk tuvu” paša komponēto dziesmu izpildīja jaunais un daudzsološais dziesmu autors Edvards Strazdiņš, savukārt Ārijas Krīgeres dzejolim “Mana pasaule” muzikālo pavadījumu sacerējis konkursa patrons Ainars Virga, un to varēja baudīt bērnu vokālās grupas “Dzeguzīte” dzīvajā izpildījumā.

Klātienē pasākuma apmeklētājus ar dzejas lasījumiem priecēja “Draugiem Group” galvenais runasvīrs Jānis Palkavnieks, “Dzeja no sirds” projekta veidotāji, kā arī konkursa galvenais patrons Guntars Račs

Iepriekšējo gadu uzvarētāju dziesmas atmiņā atsauca “Draugiem Group” apakšuzņēmuma “Roadgames” pārstāvis, talantīgais vokālists Deniels Bērziņš, ļaujot spilgti izjust dzejas konkursa galveno būtību un vērtību: “īstais dzejolis aizies tautās ar skaistu dziesmu un priecēs klausītāju sirdis gadiem”.

Nav šaubu, ka arī nākamo dzejas konkursu jau tagad visi gaida ar milzu nepacietību. Uz tikšanos nākamreiz!

12 labākie dzejoļi

Sandra
Nepienāc man pārāk tuvu
Tu tikai nepienāc man pārāk tuvu,
Jo tuvums tāds, tas reizēm sāp.
Mēs paliksim ar ilgu attālumu,
Kad gribas gaidīt, lai vēl nāk.

Man pieskaries ar savu satraukumu,
Ar nedrošību, kura gaist.
Es meklēšu pie Tevis patvērumu,
Kad rokas negrib vaļā laist...

Varbūt, lai paliek vārdi nesacīti -
Mēs paši izdomāsim tos,
Kad savas vientulības krastos dzīti,
Reiz alksim, lai vēl satiktos.

Tu tikai nepienāc man pārāk tuvu,
Lai solis atkāpties vēl tiek.
Tāpat jau sajutīsi to, ka skumu,
Un es - ka manis nepietiek.
/Sandra Grīnberga/
Aija
TAVAS, MANAS MĀJAS

Lielceļš, apsūnojis akmens...
Mājās!
Arī sapņos mājupceļu rod.
Teic, kur tā vēl avots sarunājas,
Saules sidrabiņu skalojot.

Noglāsti ar plaukstu seno liepu,
Ieklausies, ko ozols lapām čukst.
Sirdī īpaša tam visam vieta...
Jūti?
Tevī jūtu jūra plūst.

Ieklausies, ko čukst tev smilgas pļavā,
Ieklausies, ko žūžo bērzos vējš,
Ieklausies, ko sirds pukst krūtīs tavās,
Ieklausies, ko vēlos pateikt es.

Tavas, manas mājas mūsu sirdī,
Tur, kur pirmie soļi,
Mātes smaids.
Saucam sevi sapņos vārdā dzirdam,
Sapnis nāk it bieži, neizgaist.

Ieklausies kā pavardā dzied uguns,
Ieklausies kā mīkla abrā rūgst!
Tās ir mājas, mīļo siržu tuvums,
Mājas, kurās katrs gaidīts būs.

/Aija Celma/
Vanda
Ziemassvētku brīnums
Kad pienāk visgarākās naktis
Un dienas visīsākās kļūst,
Mājās atnesam eglīti zaļu
Un ar gaismiņām rotājam to.

Pār zemi vakars kad satumst
Un zvaigznes sudrabā mirdz,
Arī eglītes zaļajos zaros
Gaiši spožas guntiņas spīd.

Un sirdī mēs brīnumu gaidam
Un ceram, ka tas pie mums nāks.
Un laimi viens otram vēlam
Un paši saņemam to.

Jau ārā krīt balti sniegi ...
Un viss ir tik balts un tīrs.
Arī visās sirsniņās mūsu
Ir ienācis baltais prieks.

Tas ir tas Debesu brīnums,
Kad Pestītājs atnācis,
Jo, ja sirdī ir labi un gaiši,
Tad brīnums jau ir pie mums.

/Vanda Knipste/
Daina
Rudenim pretī
Gribēju nest tev vēl vasaras
Siltākos saules starus,
Vīgriežu saldo skurbumu,
Vakarus garus.

Taču vasara aizsteidzās,
Miglas mētelī tinoties,
Pāri kūpošām pļavām,
Tīteņos pinoties.

Aizvien īsākas dienas kļūst,
Naktīs varbūt drīz jau sals,
Aizkritīs manai dzeguzei
Kūkojot balss.

Rudenim pretī liekdamies,
Pīlādžu ķekari rūs,
Ogas sarkanas iedegsies,
Dedzinās mūs.

Pļavas nodzisīs, noziedot
Skābeņu ziediem sārtiem,
Bālganu gaismu mēness sēs
Pie pusnakts vārtiem.

Debesīs zvaigznes nodzeltēs,
Iekritīs smilgu skarās,
Tavu dvēseli mana sauks
Aizsaules malās...
Inta
Mūsu pasaulē

Nozodz mani
Un aizved uz savējo pasauli
Mirklī tai,
Kad mākoņos
Putni mazgājas,
Aizved mani uz savējo pasauli,
Kad dienvidis
Baltās maijrozēs apmaldās!

Lai nav nekā:
Tikai tu un es
Šajā mūsu - tavā un manā -
Pasaulē,
Pār galvām spoži zils
Debesu jums,
Ziedoša pļava zem basajām pēdām
Un apkārt -
Maigs saulītes starojums!

Nozodz mani
No lielās pasaules,
Kur trokšņi un kņada,
Un nepatiess viss,
Lai izzūd tālumi,
Apstājas laiks -
Mūsu pasaulē mirklis
Būs bezgala skaists...
Valdis
Tuvums
Tādas vieglas smaržas vēl vējo,
uz pleciem esošām rokām,
rudens ar vasaru smējās,
tiekdamies tuvāk pie lūpām,
cauri taviem maigajiem pirkstiem,
siltā vasara ziedēja man,
visi sapņi caur mirkļiem,
bez ērkšķiem kā bites san.

Ziedu smarža kā plūdums,
laiku nesa uz priekšu,
gaidāmais bija tā jūtams,
kā taureņu lidojums iekšā,
zeme smaržoja stiprāk kā citur,
pat zvaigžņu tika daudz vairāk,
tavas rokas kā vīnstīgas satur
un gaita apstājas laikā...

Tāds neprātīgs, ass saldums,
kāds ir vajadzīgs dzīvei,
lūpām pieskārās spēlējies tuvums
un izpleta spārnus brīvei,
tu uzdrīksties nēsāt prieku,
pār pasauli valda krāsas,
sev vienkārši labāko lieku,
maigums un siltums krājas.

Valdis Vitkovskis
Staņislava
Atnāc draugs es tevi gaidu
Tavās acīs laime mirdz
Kad es redzu tevi nākam
Sirds man priekā strauji sit

Atnāc draugs pie manis
Novakarā kad saule riet
Tavās acīs redzēt gribu
Mīlestību kas sirdī mīt

Nāc draugs pa veco taku
Zvaigznes ceļu rādīs tev
Baltie bērzi takas malā
Mīlas dziesmu dziedās klusi

Vējš tev nesīs mīļus vārdus
Kurus mana sirds tev teic
Nākšu pretim mīlas pilna
Jo sirds pēc tevis ilgojās
Velta
Balta šodien mana diena
No debesīm balts sniedziņš krīt
Un vizuļodams lejup slīd.
Pār pilsētām un laukiem krīt,
Līdz apkārt viss kļūst balts un tīrs.

Rāms miers un klusums zemi klāj
Tāpat kā gadiem tūkstošiem.
Un brīnos es, cik balti snieg,
Joprojām snieg un nepārstāj.

Uz balta ceļa stāvu es,
Visapkārt balta pasaule.
Es – baltas gaismas apstarots,
Pats jūtos tīrs un apgarots.

Balta šodien mana diena.
Ticu – tāda nebūs viena.
Ja es stāvu gaismas pusē,
Tumsa atkāpjas un klusē.
Ulla
Pilsētai zem liepām.
Tur zem ziedošām liepām
Mierīgi pilsēta dus,
Pār bērnības saulainām ielām
Krīt jaunības trakuma čuksts.

Es reibstu no medainās smaržas
Un jūras vēja mazliet,
Nevēlos saraut šīs važas,
Kas mani pie liedaga sien.

Lai liepziedi, sapūstie jūrā
Kā dzintara asaras krīt.
Es locīšu bagātā pūrā,
Ar sajūtām sapņus ikrīt.

Dus pilsēta mierīgā miegā,
Līdz tīksminās saullēkta glāsts.
Ir piederība šai vietā -
Ar saknēm rakstītais stāsts!
Ārija
Tu jau vari neticēt,
tu jau vari ticēt –
melnais stārķis apmeties
tur tai zaru spicē.

Piedurknē man mežirbes
ražīgi dēj olas,
meža gari akacī
zaļas acis bola.

Stirnu bērni pagalmā
sukā kāpostlapas,
dzērves dzied par dzērvenēm
man gandrīz uz takas.

Šī ir mana pasaule,
šeit ir manas mājas,
saule stariem noglāsta,
koki parunājas.

Vakaros kad apklust viss,
mazliet skumji jūtos
tad tev rakstu vēstules,
nosūtu ar pūcēm.
Elita
Mīlestība
Es dzīvoju citā laikā
bez apveida, bez akustikas
kā ceļa līkums taisnā soļu mērā
pie tavām pēdām pielipis.

Es dzīvoju septiņās patiesībās
bez varavīksnes tilta
kā krāsu atspīdums
no tavu acu dziļurbuma.

Es dzīvoju kā matērija
bez robežām, bez dzēšgumijām
tik brīvi nevažota
kā pulsējoša saule tavā pakrūtē.

Es dzīvoju kā plaukstošs bērzs
pār upes krastu noliecies
un tavu miklo nogurumu
ar vēja dvieli susinu.

Es dzīvoju tik neredzoši
kā nojausma pie pusdiengalda,
kad tavas lūpas maizi skūpsta,
lai pateiktos par mīlestību.
Ivars Garančs
Spītība
Reiz uzrakstītā dziesama
Ir izdziedāta jau...
Izdziedāts viens gadsimts,
Bet pateikts viss vēl nav.

Vēl dvēsele ir pilna.
Ko teikt vēl ir tik daudz...
Par brīvību, par vēju,
Par to, kas neatļauts.

Ir spītība kā stīga,
Ko mūžam nepārplēst.
Ja kāds mums aizvērs durvis,
Mums sirdis neaizvērt.

Miljonu man nevajag...
Man kaut kas dārgāks ir -
Ğitāra, šī diena
Un tava samta sirds.