Novembrī uz valsts svētku laiku Latvijas Banka iepriecinājusi ar divām jaunām izlaistām monētām - pirmo 5 eiro zelta kolekcijas monētu "Zelta saktas. Ripsakta" un Vidzemei veltītu 2 eiro piemiņas monētu.

Pirmā, kolekcionāru "medītā" monēta, ar 3.–4. gadsimta ripsaktas atveidojumu ievada Latvijas saktām veltīto eiro zelta kolekcijas monētu sēriju, kas rotās Latviju valsts 100 gadu jubilejā. Šajā sērijā vēl plānotas kolekcijas monētas ar pakavsaktas un burbuļsaktas atveidojum, savukārt otrā, "apgrozības" monēta, ievada Latvijas kultūrvēsturiskajiem apgabaliem veltīto 2 eiro piemiņas monētu sēriju, kas būs viens no Latvijas Bankas veltījumiem valsts 100 gadu jubilejā. Monēta ir likumīgs maksāšanas līdzeklis Latvijas Republikā un citās eiro zonas valstīs, tādējādi, sagaidot mūsu valsts 100 gadu jubileju, tā ceļos pa visu Eiropu, stāstot par Latviju.

Monētas "Zelta saktas. Ripsakta" reversā redzamais saktas atveids nes gadsimtiem senas ziņas, savukārt monētas aversā izvietoti tēmturi, iezīmējot laiktelpu, kurā dzīvojam pašlaik. Sakta stāsta par 3. un 4. gadsimtu, bet monētas otra puse stāsta par šodienu – kā mēs komunicējam virtuālajā vidē, sociālajos tīklos, kā iezīmējam sev svarīgas tēmas.

Saktu izmantošanas vēsturi Latvijas teritorijā aizsāka dažādas agrā dzelzs laikmeta (1.–4. gs.) saktas – t.s. acu saktas, tutulsaktas, šķēršu saktas, stopsaktas un apaļas ripsaktas ar ažūra rotājuma riteņa, krustojumu un ugunskrusta motīviem. Senākās saktas tika ievestas, bet drīz vien amatnieki, izmantojot šos paraugus, sāka darināt saktas, to formās atspoguļojot vietējos estētiskos un garīgos priekšstatus. Saktas apģērba saspraušanai un rotāšanai izmantoja gan vīrieši, gan sievietes, gan bērni. Saktu formai un rotājumam piemita gan apģērba saturēšanas, gan arī sargājošas (rota kā amulets) funkcijas. Mainījusies forma, izmērs un materiāls, bet saktas kā viens no populārākajiem rotu veidiem saglabājušās līdz pat mūsdienām.

Savukārt viens miljons apgrozībā laistās, Vidzemei veltītās 2 eiro piemiņas monētas, vēsta, ka

Vidzeme ir iedzīvotājiem bagātākais Latvijas novads, dodot mājvietu vairāk nekā pusei Latvijas iedzīvotāju. Vidzemē atrodas garākā Latvijas upe Gauja, augstākā virsotne Gaiziņš un lielākā ala – Gūtmaņala.

Vidzeme izveidojās teritorijā, kur līdz 13. gs. dzīvoja latgaļi un lībieši un kas atbilst 17. gs. t.s. zviedru Vidzemes latviešu daļas robežām (robežlīnija Daugava–Aiviekste–Pededze). 18. gs. te liela nozīme bija brāļu draudžu kustībai, bet 19. gs. pastāvēja daudzi ievērojami lauku amatniecības centri un Rīgas jūras līča piekrastē tika būvēti burinieki.

Jaunlatviešu kustības laikā Vidzemē aktivizējās latviešu kultūras darbinieki, un no šā novada nākuši daudzi pazīstami kultūras un mākslas jomas speciālisti. Vidzemes iedzīvotāji runā latviešu valodas vidus dialektā, augšzemnieku dialekta latgaliskajās un sēliskajās izloksnēs un lībiskā dialekta Vidzemes izloksnē, ko vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā tāpat kā suitu kultūrtelpu.