---
Man ir vēzis, jau kādu laiciņu. Ir bijuši savi kāpumi un kritumi, bet viena ģimenes traģēdija ir neizbēgama un nelabojama. Mana dzīves jēga- Luiss. Luiss man atstāja brīnišķīgu dāvanu, meitiņu, kuru mēs nosaucām par Džesiju. Šobrīd viņai ir jau četri gadiņi un lai gan viņa nezin patiesību, viņa skumst pēc tēva.. Gluži tāpat kā es. Pirms 3 mēnešiem Luiss cieta avārijā. Kāds piedzēries šoferis ietriecās viņa mašīnā, situācija bija neizbēgama un Luiss nomira.
Es zinu, ka es mirstu iekšēji. Bet es gribu lai Džesija zina, ka mēs ar tēti viņu ļoti mīlam un gribam lai viņa izaug par gudru un skaistu meiteni, neskatoties uz to ka mēs nebūsim viņai līdzās. Es mēģinu būt stipra, bet ir grūti neraudāt, kad Džesija pajautā par tēti.
"Mammīt? Kur ir tētis?" jau atkal Džesiju nomāca šis jautājums.
"Viņš ir labākā vietā, saulīt!" es noskūpstīju viņas pieri: "Tu viņu redzēsi kaut kad vēlāk. Tikai ne tagad!"
"Tu pateiksi viņam, ka es viņu mīlu?" Džesija mani apskāva.
"Protams mazulīt!" es atbildēju un mēģināju aizturēt asaras. Dzirdēju kā pie durvīm kāds klauvē. Devos tās atvērt, tur bija Nialls. Jā, puiši joprojām nāk mūs apciemot."Niall!" es viņu apskāvu.
"Es zinu, ka tev vajag kādu ar ko parunāt!" Nialls apskāva arī mani. Es smaidīju, kamēr asaras lija pāri vaigiem.: "Luiss tevi tiešām mīlēja.. Viņš mīl joprojām!" Nialls mani mierināja.
"NIALL!" pie mums pieskrēja Džesija.
"Sveika princese!" Nialls paņēma Džesu klēpī.
"Kāpēc jūs raudiet?" Džesija klusām jautāja.
"Mēs tikai domājam par dažām lietām!" Nialls atglauda viņas matu šķipsnu, kura krita acīs.
"Tad jums vajadzētu beigt! Mammīte ir raudājusi pārāk bieži. Un man nepatīk redzēt viņu raudam. Es viņu mīlu.." šie Džesijas vārdi lika manai sirdij izkust.
Vēlāk tajā pašā vakarā mēs sēdējām Džesijas istabā.
"Mammu, pastāsti man par tēti!" ieritinājusies zem segas Džesija jautāja.
"Nu tētis tevi ļoti, ļoti mīlēja. To tu zini, vai ne?" es iejautājos. Un Džesa pamāja: "Viņš ļoti mīlēja mūziku. Viņš mīlēja dziedāt it īpaši tev." es noskūpstīju Džesijas pieri.
"Tu būsi kopā ar tēti?" viņa jautāja
"Kādu dienu jā! Es ceru, ka ne tik drīz, bet diemžēl.. Man būs jādodas tur ātrāk nekā es vēlos.." pār maniem vaigiem jau atkal sāka ritēt asaras.
Džesija mani cieši apskāva: "Es tevi mīlu, mammīt.."
Es noskūpstīju viņas pieri: "Es arī tevi mīlu, princesīt."
4 mēnešus vēlāk.
Es guļu slimnīcas gultā... Ārsti man dod pāris stundas un tādēļ es pati esmu padevusies. Vairs neceru pārdzīvot šo nakti. Puiši ienāca palātā. Liams rokās turēja Džesiju: "Mammīt!" viņa raudāja.. Raudāja manis dēļ.
Es apsēdos gultā un paņēmu Džesiju klēpī: "Čau mīlulīt!"
"Kā tu jūties?" nolicis puķes uz plauktiņa jautāja Zeins.
"Es domāju, ka šīs ir atvadas..." klusām nočukstēju.
Puišiem acīs bija asaras. " Ja tā ir taisnība.. Lūdzu pasaki Luisam ka mums viņa pietrūkst!" Harijs čukstēja.
Es nodūru galvu un sāku raudāt.
"Mammīt neraudi, lūdzu!" Džesija sāka slaucīt manas asaras.
"Saulīt, apsolīsi mammai vienu lietu?" es jautāju. Džesija pamāja: "Atceries, ka es tevi mīlu neskatoties uz neko. Es tevi vienmēr mīlēšu, pat tad kad nebūšu šeit. Nekad nevienam neļauj sevi ievainot. Esi mammas varone. Mēs ar tēti tevi sargāsim!" Es pieskāros Džesijas krūtīm, vietai kur ir sirds: "Es tevi mīlu. Tagad laikam ir mans laiks iet un satikt tēti!" Es viņu noskūpstīju vēl pēdējo reizi. Pēdējā lieta, ko jutu bija viņas maigā asara manā plaukstā.
"Mammīt?" Džesija kliedza caur asarām. Liams viņu paņēma klēpī un nesa ārā no palātas: 'Mammīt! NĒ LAID MANI PIE MAMMAS!!!" Džesija raudāja, raudāja un raudāja...
Ir pagājuši 7 mēneši. Džesija ir pie Nialla. Viņš ir atradis jauku draudzeni, abi ir sākuši kopdzīvi un savā dzīvē viņi ir iesaistījuši arī Džesiju. Pie Nialla viņai ir ļoti labi... Ar katru dienu viņa aug un kļūst stiprāka. Nežēlojoties par dzīvi viņa iet uz priekšu un pilda mammai doto solījumu- Nekad nepadoties un neļaut nevienam sevi sāpināt.