"Saullēkts" akrils uz audekla ar apakšrāmi, 30 x 60 cm
***
Tik daudz, ko tev stāstīt, draugs,
bez pamales nebeidzams domu lauks.
Tur pāri vēl sapņu rati brauks
un prieka un skumju vēji kauks.
Es šorīt kājās pastalas aušu
un rakstītas zeķes, lai kājas vieglas.
Rīta miglai pār lauku nolaisties ļaušu
un ceļā līdzi, draugs, tevi saukšu.
Es saules starus meklēt iešu,
kas rasas pilienos ieslēgti mirgo.
Pie zemes gulšos,
pa zāli velšos!
No zelta lāsēm saules krāšu,
ar sauli pilnas kabatas vākšu,
lai pietiek gaismas visam ceļam,
lai saule līdzi visur, kur ejam.
Vēl zemes smaržu līdzi ņemšu
un sauju pašas zemes.
Arī tev es vienu sniegšu.
Un tad? Un tad es tālāk skriešu.
Ne par ko es smiešu,
katru, ko satikšu, sveikšu,
sajukšu prātā
un pilnā rīklē kliegšu – Es esmu! –
Līdz pusdienas laikam upmalas pļavā
ar tauriņiem dejošu.
Vēlāk zvejošu
gliemežnīcas.
Vaļā vēršu
un brīnumu meklēšu.
Katru, ko atradīšu,
tev es došu.
Un tu ņem ar roku drošu
to brīnumu, brīnumu košu.
Kad ceļojums šis būs galā,
tad citiem brīnumus dāvā.
Ik akmeni, ik ziedu, ik zālīti rādīšu,
lai garām nepaslīd acis tavas.
Vienu akmeni tev kabatā likšu
un smilgas stiebru no upmalas pļavas.
Tad vakarā, kad saule laisties sāks,
kad pār lauku krēslas tīkli nāks,
brīnumu pret akmeni mēs šķilsim,
spožu ugunskura liesmu degsim.
Mežmalā žagaru klēpjus vāksim,
naktij siltu guļvietu klāsim,
no papardēm pagalvī spilvenus liksim
un paparžu segas virsū segsim.
/Dzejoļa autors Toms Vītols/
***
Tik daudz, ko tev stāstīt, draugs,
bez pamales nebeidzams domu lauks.
Tur pāri vēl sapņu rati brauks
un prieka un skumju vēji kauks.
Es šorīt kājās pastalas aušu
un rakstītas zeķes, lai kājas vieglas.
Rīta miglai pār lauku nolaisties ļaušu
un ceļā līdzi, draugs, tevi saukšu.
Es saules starus meklēt iešu,
kas rasas pilienos ieslēgti mirgo.
Pie zemes gulšos,
pa zāli velšos!
No zelta lāsēm saules krāšu,
ar sauli pilnas kabatas vākšu,
lai pietiek gaismas visam ceļam,
lai saule līdzi visur, kur ejam.
Vēl zemes smaržu līdzi ņemšu
un sauju pašas zemes.
Arī tev es vienu sniegšu.
Un tad? Un tad es tālāk skriešu.
Ne par ko es smiešu,
katru, ko satikšu, sveikšu,
sajukšu prātā
un pilnā rīklē kliegšu – Es esmu! –
Līdz pusdienas laikam upmalas pļavā
ar tauriņiem dejošu.
Vēlāk zvejošu
gliemežnīcas.
Vaļā vēršu
un brīnumu meklēšu.
Katru, ko atradīšu,
tev es došu.
Un tu ņem ar roku drošu
to brīnumu, brīnumu košu.
Kad ceļojums šis būs galā,
tad citiem brīnumus dāvā.
Ik akmeni, ik ziedu, ik zālīti rādīšu,
lai garām nepaslīd acis tavas.
Vienu akmeni tev kabatā likšu
un smilgas stiebru no upmalas pļavas.
Tad vakarā, kad saule laisties sāks,
kad pār lauku krēslas tīkli nāks,
brīnumu pret akmeni mēs šķilsim,
spožu ugunskura liesmu degsim.
Mežmalā žagaru klēpjus vāksim,
naktij siltu guļvietu klāsim,
no papardēm pagalvī spilvenus liksim
un paparžu segas virsū segsim.
/Dzejoļa autors Toms Vītols/
← iepriekšējā | 2. no 12 | nākamā → |