Valters Korālis, Brīvticība
Medaļas
Intereses
Pēdējo reizi manīts
pirms 41 min
1 attēls • 24. jūn 2023 11:55
DAŽAS PIEZĪMES PAR JĀŅU NAKTS vai CITU NAKŠU NOMODU (meditatīvas piezīmes)
Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai. Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu. Un tas teica: "Atlaid mani, jo rīts sāk aust." Bet Jēkabs teica: "Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesv...VairākDAŽAS PIEZĪMES PAR JĀŅU NAKTS vai CITU NAKŠU NOMODU (meditatīvas piezīmes)
Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai. Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu. Un tas teica: "Atlaid mani, jo rīts sāk aust." Bet Jēkabs teica: "Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi." Un tas vaicāja: "Kā tevi sauc?" Viņš atbildēja: "Jēkabs." Bet tas viņam sacīja: "Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis." /I Moz. 32: 25-29/
_____________________________
* Nakts, un ne tikai Līgo nakts, ir tūkstošiem cillvēku cīņu laiks. Daudzi cinās uz gultas ar savām hronisko slimību sāpēm, cits ar atkarībām, vēl kāds cits cīnās ar murgiem un tā joprojām. Daži teiktu, ka ir cīnījušies vai turpina cīņu pat ar pašu nelabo visvisādās apsēstības formās. Bet vai kāds ir cīnījies ar Dievu? Šis teksts tad nu ir tieši par šo!
* Brāļi Jēkabs un Ēzavs bija cīnījušies par tēva svētību, kas nozīmēja gan pirmdzimtību, gan arī mantojumu visās izpausmēs. Brālis Ēzavs savu pirmdzimtību, t.i. īpašo svētību par lēcu virumu pārdod. Jēkabs ir izmantojis savas mātes viltību šajā cīņā. Un cilvēcīgi saprotami, jo visi taču vēlas ēst! Tāpēc pārdod. Izpādošana (tas, kas pašlaik notiek mums visapkārt) vienmēr notiek, kad cilvēki vēlas ēst. Bet vien jāatceras, ka nereti pārdot var pārāk daudz.
* Jēkabs sarežģītajā situācijā ar savām abām sievām (daudzsievība toreiz netika slēpta, kā tas daudzviet ir mūsdienās) un vienpadsmit bērniem dodas pāri Jabokas upītei uz savu jauno apmetni, uz jauno dzīvi. Viņš vēl nenojauš, ka viņa mūžā būs jācīnās ne tikai par mantojumu ar brāli, bet vēl ar sevi un pat pašu Dievu. Jo tieši tā mēs varam saprast viņa cīņu ar eņģeli, kā to attēlo ikonogrāfijā.
* Latvieši visai pamatoti var teikt, ka ebreju teksti uz tiem maz attiecas. Vai nu tādēļ, ka tos nesaprot vai arī - ka neredzēs likumsakarības, kuras būs radniecīgas ikvienam cilvēkam. Daudzi latvieši slavinās drīzāk tautasdziesmu vērtības. Bet zaudēt savās cīņās pat ar jebkuru no dziesmām, lozungiem vai saukļiem. Un tomēr jautājums paliek - kāpēc tu šajā savādajā naktī paliki nomodā? Kāda tam ir nozīme. Tradīcija? Un kas aiz tradīcijas jeb jēga?
* Tie, kuriem derdzas ebreju kultūra, var ņemt par pamatu indoeiropiešu valodas pamatu- sanskritu. Vārds "buddhi (बुद्धि) un tā atvasinātās formas tad etimoloģiski nozīmēs pamodināšanu, nomodu, atmošanos. Arī attīstību, virzību. Lai arī kā nebūtu modē krievu valoda, vēl dzīvais vārds, kas tajā no sanskrita nāk, būs atrodams - "будить". Un ne tikai krievu, bet slāvu valodu grupā kopumā. Latviešu valodā radniecīgi būs vārds- "uz-bud-ināt" utml. formas. Šī vārda "buddhi" sakne ir pamats arī vienai lielai pasaules reliģijai - budismam. Pie kam, ar šo vārdu saistās padaudz terminu jogā un citās garīgajās mācībās.
* Lai arī kā brīžam gribas redzēt atšķirīgo reliģijās, tomēr ir arī tajās padaudz paralēļu. Un pati nozīmīgākā no tām- katra reliģija māca ne tikai pasīvi kaut ko vērot vai filozofēt, bet ikviena māca kaut kam konkrēti pretī stāties, tā māca cīņu. Un vispirms cīņu pašam ar sevi, ļaunajiem gariem vai pat - Dievu (apzīmēšu šo Pāresamību ar šo konkrēto vārdu).
* Viss šajā pasaulē ir reizē mērķis un reizē līdzeklis. Kā kuram un kā kurā iekšējās vai ārējās attīstības fāzē. Lai novirzītos no paša galvenā, mēs varam pārāk ilgi uzkavēties apcerē, pārāk ilgi daiļi un pat poētiski sarunāties par kaut ko, bet reāli to (jebko) nesasniegt. Tāpēc savs laiks runāt un savs laiks darīt jeb cīnīties. Pat islāmā arābu vārds جهاد [jhd] - "džihād" - nozīmē cīņu, bet vispirms cīņu ar sevi.
* Ja cīņa ir sekmīga, tad mainās mūsu būtība. Senajās kultūrās mainās vārds. Šo tradīciju pārmantoja vēlāk kristībās, ieliekot vēl blakus vārdu. Pēc cīņas, kā šo augšminētajā tekstā redzam, kāda cilvēka jaunajai būtībai var pat tautai tikt dots jauns vārds un līdz ar to jauns liktenis (latiešiem patīk šis vārds, ir daudz dievību ap to). Bet cīnīties var arī tad, ja neviens neiet kopā ar tevi, kad esi palicis VIENS PATS (skat. tekstā). Kad man nav svarīgi ko un par ko cīnās vai necīnās apkārtējie. Jo mana cīņa ir tieši MANA cīņa, un es cīnos par savu svētību un savu algu. Uz to brīdi man diemžēl vai par laimi ir vienalga (vārdu spēle), kāda alga ir citiem. Ja es pārāk daudz domāšu par citiem, arī tad es savu personisko cīņu varu zaudēt.
* Mūsos un mums apkārt notiek nemitīgas cīņas par Dieva apzīmējumu (nosaukumu), teoloģiskiem formulējumiem vai ikonogrāfiskiem priekšstatiem par to, kāds patiesībā ir Dievs. Un katra jūtas te liksies gana svarīgas un aizstāvamas. Un tomēr, dažreiz mums ir jācīnās nevis PAR Devu, bet tieši - AR Viņu. Šī cīņa, izrādās, var būt ne tikai kā cīņa ar cilvēkiem (vienalga-ar brāli vai citu radinieku, vai kaimiņu), bet pat paralēli šai cīņai.
* Cīņa ar Dievu var būt pēdējā jeb fināla cīņa, kad esi izcīnījies gan ar slimībām, atkarībām va
