Valters Korālis, Brīvticība

1 attēls • 17. feb 2021 15:54

PELNU DIENA Arī tie lai zemojas Viņa priekšā, kas dus zemes klēpī, Viņu lai pielūdz visi, kas kļuvuši par pīšļiem. /Ps. 22:30/ Šajā attēlā mēs redzam līķa ratus. Tos nofotografēju dzejnieka Viļa Plūdoņa muzeja klētī Bauskas pusē. Bet lai cik grezni visos gadsimtos nebūtu sarkofāgi (tā svešvārdā no grieķu valodas sauc līķu ratus), tie paredzēti maršrutam no cilvēku dzīvevietām uz kapiem. Citos d...VairākPELNU DIENA

Arī tie lai zemojas Viņa priekšā, kas dus zemes klēpī, Viņu lai pielūdz visi, kas kļuvuši par pīšļiem. /Ps. 22:30/

Šajā attēlā mēs redzam līķa ratus. Tos nofotografēju dzejnieka Viļa Plūdoņa muzeja klētī Bauskas pusē. Bet lai cik grezni visos gadsimtos nebūtu sarkofāgi (tā svešvārdā no grieķu valodas sauc līķu ratus), tie paredzēti maršrutam no cilvēku dzīvevietām uz kapiem. Citos darbos tos nav pieņemts lietot.

Iespēju robežās sekoju līdzi tam, kas notiek Latvijas un pasaules teoloģiskās domas laukā. Piemēram, pagājušogad mani patīkami pārsteidza trimdas latviešu jeb Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pasaulē (LELBP) un atsevišķu LU Teoloģijas fakultātes teologu iniciatīva runāt plašāk par eidžisma(angl. ageism) tēmu, kur ar harmonisku mieru mēs mācītos pieņemt jebkuru savu vecumposmu, it īpaši vēlāk –savas hroniskās slimības, novecošanu un nāvi. Bet šī lieliskā teoloģiskā iniciatīva izčibēja līdz ar globālās kovidhistērijas sākšanos un atbilstošiem sabiedriski politiskiem procesiem, par kuriem mēs it labi zinām. Par to vairs neviens nekad un nekur Latvijas publiskajā telpā nav runājis. Un tad es noskumu, jo atkal sapratu, ka ne tikai tikai Viduslaikos vai nacistiskajā Vācijā, PSRS u.c., bet pat nupat, nupat politika izrādās stiprāka par teoloģiski brīvo domu.
Un tomēr es vēlētos atgādināt un pieminēt eidžismu kā līdz galam neizrunātu tēmu arī Pelnu jeb Lielās Lūdzamās dienas un turpmākā 40 dienu Gavēņa sakarā. Tik tālu, cik šis filozofiski teoloģiskais un pat socioloģiskais temats var iedrošināt mūs ikvienu nebaidīties no vecuma un nāves, bet to drīzāk apcerēt kā dabisku un Dieva noliktu likumsakarību. Un izrisināt ne tikai zinātniskā uztveres jomā, bet arī sarunā ar Dievu. Šādas pārdomas daudziem cilvēkiem palīdzētu ar rimtāku prātu stāvēt pretī visādām kolektīvām histērijām ziņu raidījumos un mums visapkārt uzskaitot nāves gadījumus (kaut faktiski mirušo skaits turās aptuveni tajās pat skaitļu robežās, kā senāk).

Bet labi jau labi, katram tur ir sava pārliecība un es nevaru nevienam aizliegt būt nervozam un varbūt pat iedzīvoties kādā hroniskā nervu kaitē. Toties es varu vien aicināt meditēt vai domāt par to, kas mēs esam Dieva priekšā. Jo agrāk vai vēlāk ar kaut jel kādu vainu mēs tik un tā visi mirsim. Tā ir visdrošākā ziņa mūsu visu nākotnes biogrāfijā, kamēr par visu citu var šaubīties.

Mans pienākums ir mācītāja darbs. Es ar prieku gan pats lasu Bībeli, šad un tad salīdzinot Rakstu vietas, kur runāts par cilvēka stāvokli pirms un pēc viņa nāves, gan iesakot lasīt ikvienam. Arvien šeit pastāvēs pamatā divi viedokļi: tas, kur tic ka aiz cilvēka nāves ar viņa garu vairs nekas nenotiek, ka šī dzīve ir vienīgā “dzīvā dzīve”... Un otrs- ka tur, Tajā Saulē, kā to dēvē latviešu folklora (semītu teksti to dēvē par Ēnu valstību Šeolu) tomēr ir kāda mums līdz galam nesaprotama rosība. Kaut dažkārt kā milzīgas ciešanas (lasīt par bagāto vīru un nabaga Lācaru. (Lk. 16) ar savstarpēju liegumu mirušajiem un dzīvajiem pēcāk sazināties. Jā, mums nav izpratnes par to kā laiks ir samērojams ar to, ka laika nav jo bezgalības dēļ nav jēgas par to runāt(īsākā Mūžības definīcija). Un tomēr, daudzcietušais Ījābs izsaucas: “Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem... ”(Ij. 19:25)

Arī augstāk citātā Psalma teksta skaidrojumā parādīsies šīs divas skolas. Vieni teiks, ka tas ir vien poētisks pamudinājums Dieva visvarenībai, kamēr otri – ka šī ir cerība nojaust un iedrošināties, ka aiz nāves tomēr pastāv komunikācija starp mirušā garu un Dievu. Un ka iespējas lūgt Dievu pastāv pat mirušam. Un tas ir pārsteidzoši, vai ne!? Nu jā, ar vienu nosacījumu, ja vien mums, vājajiem, no pīšļiem radītajiem, lūgšanas ieradums ir izveidojies šīs īsās dzīves laikā. Un vēl līdz galam neapjaustas Dieva žēlastība, jo tā ir bezgalīga un cilvēka prātam neaptverama. Līdzīgi kā apustulis Pāvils izsaucas: “Gluži, kā ir rakstīts: Tevis dēļ mēs ciešam nāvi augu dienu, mēs tiekam turēti līdzīgi kaujamām avīm. Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Rom. 8: 36-39)
Lai atsakamies no visa liekā, domājam, runājam un darām būtisko šajās Gavēņa dienās! Būtiskākais ir tas, ko paņemt līdzi nāvē. 🙏
Valters Korālis, brīvticīgo mācītājs
Notikumi un vietas - http://www.ticu.lv
#bauska #sarkofāgs #līķarati #pelnudiena #pelni #pīšļi #cilvēks #antropoloģija #pārdomas #lielālūdzamādiena #gavēnis #nāve #eidžisms #ageism #mūžigādzīvība #bībele #teoloģija #cerība

• 
  PELNU DIENA Arī tie…

  19