Nacionālā apvienība: Salaspils skolu „sapnis” – veselīgas pusdienas no vietējo zemnieku produktiem

Vairums skolas virtuvē lietoto pārtikas produktu ir svaigi, jo ir iegādāti no vietējiem zemniekiem. Tikai izņēmuma gadījumos, kad produkti nav pieejami no pašu vai kaimiņu novada pārtikas ražotājiem, produkti tiek pirkti citur Latvijā vai – ļoti reti - ārpus Latvijas. Pusdienu un launaga gatavošanā skolās izmantotie vietējie produkti ir svaigi un veselīgi, netiek izmantota saldēta gaļa no Polijas vai vēl tālākām valstīm vai Lietuvā fasēts divas reizes Latvijas robežu šķērsojis piens un piena produkti. Mūsu bērniem pasniegtie dārzeņi un augļi pat smaržo pēc Latvijas vasaras laukos. Mūsu un kaimiņu novadu zemniekiem ir pastāvīgi noslēgti ilgtermiņa līgumi ar Salaspils skolām par pastāvīgām viņu produkcijas – piena, gaļas, dārzeņu, augļu – piegādēm un viņiem ir stabili ienākumi. Skolas virtuvēs strādā prasmīgi pašu novada pavāri un pavāres. Viņus darbā pieņem un par viņu darba kvalitāti uzņemas atbildību skolu direktori, nevis mistiska „firma”, uz kuru jebkuru problēmu un sūdzību gadījumā visiem ir ļoti ērti novelt vainu. Jo šādas „trešās puses” kontrolēt gandrīz vai nav iespējams vai nav vēlēšanās.

Šādu „nereālu sapni” varam iztēloties, ja runājam par ēdināšanu mūsu novada skolās. Bet vai tiešām situācija ir tik nereāla? Varbūt nereāla tā ir tikai tad, ja nav vēlēšanās šo jautājumu risināt?

Manuprāt, problēma nemaz nav tik ļoti neatrisināma, turklāt – ir vairāk nekā dīvaini, ja daudziem Salaspils bērniem, kam tā garšo bērnudārzos gatavotās maltītes (pat mājās gatavotais ēdiens tiek salīdzināts „ar garšīgo bērnudārza pavārīšu gatavoto ēdienu”), nonākot 1. klasē, pēkšņi skolas ēdiens kļūst negaršīgs un iepriekš bērnudārzos ēstās kotletes vai sautējumi – pat neēdami. Šo situāciju nevar norakstīt tikai un vienīgi uz bērnu „augšanas grūtībām” un untumiem. Atbilde ir ļoti vienkārša – visos Salaspils bērnudārzos ēst gatavo bērnudārzā darbā pieņemti pavāri un par produktu iegādi atbild bērnudārza vadītājs. Lai arī Salaspils novada seši bērnudārzi ir dažādi, katrs ar savām priekšrocībām un saviem trūkumiem, tomēr nevienā bērnudārzā nav problēmu un nav vecāku sūdzību par ēdienu kvalitāti, visos gatavotie ēdieni ir veselīgi un garšīgi.

Pilnīgi pretēja aina ir ar ēdināšanu skolās. Lai arī oficiāli sūdzības netiek rakstīta ļoti bieži (protams, daudz biežāk nekā par ēdināšanu bērnudārzos), vecāku sapulcēs un neoficiālās sarunās ar bērniem un viņu vecākiem neapmierināto skaits ir ļoti liels. Ēdieni nereti ir negaršīgi, tiek pasniegti atdzisuši utt., utjp. Iemesls tam ir gaužām vienkāršs – ēdināšanu skolās nodrošina firma, kura gan formāli tiek kontrolēta, bet no kuras reālu kvalitāti panākt ir grūti – galu galā formālos rādītājus (kalorijas, ēdniena temperatūra u.c.) jau šie „komersanti” ievēro, īpaši dienās, kad kāds tos kontrolē.

Kas gan ir traucējis un traucē novada pašvaldībai nodrošināt skolās līdzvērtīgu ēdināšanas kvalitāti kā bērnudārzos? 2012. gadā, sākoties diskusijai par ēdināšanu abās Salaspils skolās, domē bija divi priekšlikumi. Līdzīgi kā bērnudārzos pieņemt darbā savus pavārus un pašiem nodrošināt ēdināšanu (virtuves iekārtas ir pašu skolu īpašums), vai arī rīkot iepirkumu un šo ilglaicīgo un visnotaļ izdevīgo „kontraktu” atdot kādai firmai no malas. Un te arī parādās divi svarīgākie iemesli, kādēļ tika izvēlēts otrais variants. Pirmais – domes priekšsēdētāja Raimonda Čudara uzskats, ka visus darbus pašvaldībā ir jānodod ārējiem pakalpojumu sniedzējiem (svešvārdā – autsorsings). Otrais – skolu direktoru nevēlēšanās uzņemties atbildību par ēdināšanas organizēšanu skolā, tai skaitā komunikāciju ar dažādiem kontrolējošajiem dienestiem.

Paanalizēsim šos iemeslus. Autsorsinga pieeja, lai arī bieži ekonomiski pamatota, nevar tikt akli izmantota visos gadījumos. Īpaši – ja netiek analizēti konkrētā pakalpojuma autsorsinga plusi un mīnusi. Viens no piemēriem ir visai banāls – pirms pāris gadiem pašvaldība atdeva Rīgas firmām pasūtījumu par zāles pļaušanu novada sabiedriskajās teritorijās. Pēc tam, kad vairāku vasaru garumā daudzas Salaspils centrālās vietas izskatījās kā Sūnu ciems un kad tika saņemtas daudzas iedzīvotāju sūdzības, pašvaldība tomēr atzina savu kļūdu un izlēma nodot zāles pļaušanu savai iestādei – Komunālajam dienestam. Šobrīd Salaspilī zāli pļauj vietējie iedzīvotāji un pilsēta izskatās daudz labāk. Līdzīgi būtu jāatzīst kļūda arī skolu ēdināšanas pakalpojumu autsorsingam. Un R. Čudara uzskats, ka nedrīkst pieļaut padomju laika skolu ēdnīcu nejēdzības (piemēram, virtuves darbinieki nes mājās produktus), manuprāt, pilnībā neiztur kritiku – tas ir jautājums tikai un vienīgi par labas pārvaldības praksi skolās. Otrs iemesls – abu Salaspils skolu direktores. Un viņu nevēlēšanās iedziļināties ēdināšanas jautājumos, nesot atbildību gan vecāku, gan kontrolējošo institūciju priekšā. Protams, ērtāk ir pateikt – lūdzu, te ir firma, ar viņu arī skaidrojieties. Bet bērnu vecāki tomēr grib, lai skolotāji un skolas vadība ir atbildīga par visu, kas ar bērnu notiek skolā – ne tikai par mācību procesu, bet arī par ēšanu un visu pārējo. Tikai tad vecāki var ar mierīgu sirdi uzticēt savu bērnu šādai skolai.

Nav jau tā, ka situāciju nemaz nevarēja uzlabot arī nododot ēdināšanas pakalpojumus ārējam pakalpojumu sniedzējam. Bet diemžēl pakalpojumu sniedzējs tika meklēts pat divās iepirkuma procedūrās (pirmās rezultāti tika apstrīdēti). Turklāt nevienā no iepirkumiem nebija iekļautas prasības par vietējo produktu izmantošanu. Diemžēl domes izpilddirektors, kurš vienlaicīgi bija arī iepirkumu komisijas priekšsēdētājs, neilgi pirms iepirkuma noslēgšanās neko nebija dzirdējis par Iepirkumu uzraudzības biroja izstrādātajām vadlīnijām, ka pārtikas produktu un ēdināšanas iepirkumos dot priekšroku vietējiem pārtikas ražotājiem.

Varbūt kāds teiks, ka raksta pirmajā rindkopā aprakstītā situācija ir nereāla un nekur tā nenotiek. Man ir bijusi iespēja apmeklēt pašvaldības Zviedrijā, Francijā, Beļģijā, Portugālē. Un visās šajās pašvaldībās domā par veselīgas pārtikas nodrošināšanu bērniem. Gandrīz visās šajās pašvaldībās ēdināšanu nodrošina pašas izglītības iestādes, jo pakalpojuma kontraktēšana ārējiem pakalpojumu sniedzējiem ir noiets attīstības posms, kas diemžēl nenodrošināja veselīgas vietējo zemnieku produkcijas nonākšanu skolu kopgaldā. Piemēram, vairākās Zviedrijas pašvaldībās pārtikas produktu iegādes jautājums ir risināts ļoti asprātīgi – formāli nododot pārtikas produktu iegādes funkciju vecāku organizācijai, uz kuru neattiecas publisko iepirkumu noteikumi un kuriem nav problēmu iegādāties pārtikas produktus no vietējiem zemniekiem.

Domāju, ka jaunajai Salaspils novada domei jau pirmajās domes sēdēs ir jāatgriežas pie šī jautājuma, jāizskata iespējamās alternatīvas un jāpanāk, lai Salaspils skolās jau šoruden bērnu kopgaldā būtu garšīgs, veselīgs un no vietējo zemnieku ražotajiem produktiem pagatavots ēdiens. Ēdiens, par kuru bērni teiktu – „mammu, uztaisi kaut ko tikpat garšīgu kā skolas pavarītes!”

Ansis Grantiņš,
Salaspils novada domes deputāta kandidāts,
Nacionālā Apvienība "Visu Latvijai!"—"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK"

- - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK".
Priekšvēlēšanu programma - http://dra.lv/bfNc7