Biogrāfija
Šķiet oficiāli projekts "Valcīc - rupjākais bards Latvijā" dzima 2008. gada septembrī Liepājā, pasākumā "Akti naktī", kur tiku uzaicināts caur pazīšanos uzspēlēt bardu stūrītī. Bet rozēm kaisītais ceļš sākās vairākus gadus atpakaļ...
2003. gada vasarā es beidzot dabūju ilgi kāroto instrumentu ģitāru, ko gribēju mācīties jau ilgāku laiku pirms tam. Un 18 gados, kad grebene gaisā bez ģitāras nu nekādi. Nopirku pirmo ģitāru komisijas veikalā, kurai atstarpe starp stīgām un grifu bija apmēram 2 cm. Respektīvi karjeras pirmsākumos pirksti asinīs, bet mākslas darbi rodas mokās, tāpēc pieteicos privātstundām pie ģitāras skolotājas. 3 mēneši nogājis, uzmetu viņu, jo kad viņa sāka dot materiālus printētus no interneta, sapratu, ka pats tik pat labi varu tos materiālus meklēt. Pirmās zagtās dziesmas bija no Coja un PND, bet palēnām radās arī kaut kas no sevis. Vispirmākā dziesma laikam bija "Kedas pāri visam". Savas 3 iemācītās un izdomātās dziesmas drillēju visur kur vien varēju.
Pagrieziena punkts notika tā paša 2003. gada vasaras beigās, kad satiku Oļegu, kas aicināja mani spēlēt savā grupā, šķiet, tikai tāpēc, ka arī man bija grebene. Nu, piekritu. Nu, aizgāju uz mēģinājumu. Oļegam viss bija vienkārši un skaidrs:"Tas ir bundzinieks, tas ir Ķirbis, viņš spēlē ģitāru, es spēlēju ģitāru un dziedu, tu spēlēsi basu!" Nu, ņēmu un arī spēlēju. Grupai bija brīnišķīgs nosaukums - "the Panckas". Bija interesants laiks ar koncertiem "Saksofonā", Carnikavā, "Sapņu fabrikā" un kur tik vēl ne. Bet apziņa, ka nafig vajag un beigas grupai pienāca Ogres kultūras nama koncertā, kur Oļegs pielikās nemaņā un nevarēja ne mikrofonā iedziedāt, ne ģitāru noturēt.
Tā nu turpināju braukāt apkārt ar ģitāru un spēlēt tās pašas 3 iemācītās dziesmas visur - pie ugunskuriem, laivās, kāpņu telpās utt. Un tad zvanīja Asnāte, aicināja uz "Aktiem naktī". Piekritu. Aizbraucām ar nelielu atbalsta grupu. Speciāli pasākumam biju samācījies plusā vēl vairākas dziesmas. Lai nu kas tur un kā arī bija, koncertu raksturoja vislabāk frāze "pēc pirmajām divām dziesmām mammas un bērni tika aizvesti prom". Taču neba viss bija tik slikti - pēc šī brīnišķīgā pasākuma saņēmu zvanu no "Fonteina Jāņa", kurš teicās esam dzirdējis mani Akti naktī spēlējam. Viņš aicināja uzsplēt "Fonteinā" uz tādu mierīgu, akustisku vakaru. Man gan radās jautājums, vai tiešām viņš mani ir dzirdējis, bet nu neko... Izrādījās, ka "mierīgs, akustisks vakars" ir grupas Astro'n'out jaunā diska prezentācija uz baltiem mākoņiem iztapsētas skatuves. Un viņiem laikam nešķita, ka dziesma par Mašu un es kopumā atbilstu viņu iesildītāju statusam, tāpēc viņi nolēma apvainoties uz mani. Bet skatītāji dalījās 2 nometnēs - vieni, kuriem ļoti patika, un otri kuriem ļoti riebās. Tāds nu es esmu.
Tūlīt pēc tam sākās mans Rumānijas periods un ģitāra nostāvēja stūrī ilgu laiku. Taču tagad esmu atpakaļ un ik pa brīdim kaut kur parādos. Piemēram festivālā "KVP", kur uzradās arī pavadošais sastāvs - vargāns un bungas. Un vēl šur tur...
2003. gada vasarā es beidzot dabūju ilgi kāroto instrumentu ģitāru, ko gribēju mācīties jau ilgāku laiku pirms tam. Un 18 gados, kad grebene gaisā bez ģitāras nu nekādi. Nopirku pirmo ģitāru komisijas veikalā, kurai atstarpe starp stīgām un grifu bija apmēram 2 cm. Respektīvi karjeras pirmsākumos pirksti asinīs, bet mākslas darbi rodas mokās, tāpēc pieteicos privātstundām pie ģitāras skolotājas. 3 mēneši nogājis, uzmetu viņu, jo kad viņa sāka dot materiālus printētus no interneta, sapratu, ka pats tik pat labi varu tos materiālus meklēt. Pirmās zagtās dziesmas bija no Coja un PND, bet palēnām radās arī kaut kas no sevis. Vispirmākā dziesma laikam bija "Kedas pāri visam". Savas 3 iemācītās un izdomātās dziesmas drillēju visur kur vien varēju.
Pagrieziena punkts notika tā paša 2003. gada vasaras beigās, kad satiku Oļegu, kas aicināja mani spēlēt savā grupā, šķiet, tikai tāpēc, ka arī man bija grebene. Nu, piekritu. Nu, aizgāju uz mēģinājumu. Oļegam viss bija vienkārši un skaidrs:"Tas ir bundzinieks, tas ir Ķirbis, viņš spēlē ģitāru, es spēlēju ģitāru un dziedu, tu spēlēsi basu!" Nu, ņēmu un arī spēlēju. Grupai bija brīnišķīgs nosaukums - "the Panckas". Bija interesants laiks ar koncertiem "Saksofonā", Carnikavā, "Sapņu fabrikā" un kur tik vēl ne. Bet apziņa, ka nafig vajag un beigas grupai pienāca Ogres kultūras nama koncertā, kur Oļegs pielikās nemaņā un nevarēja ne mikrofonā iedziedāt, ne ģitāru noturēt.
Tā nu turpināju braukāt apkārt ar ģitāru un spēlēt tās pašas 3 iemācītās dziesmas visur - pie ugunskuriem, laivās, kāpņu telpās utt. Un tad zvanīja Asnāte, aicināja uz "Aktiem naktī". Piekritu. Aizbraucām ar nelielu atbalsta grupu. Speciāli pasākumam biju samācījies plusā vēl vairākas dziesmas. Lai nu kas tur un kā arī bija, koncertu raksturoja vislabāk frāze "pēc pirmajām divām dziesmām mammas un bērni tika aizvesti prom". Taču neba viss bija tik slikti - pēc šī brīnišķīgā pasākuma saņēmu zvanu no "Fonteina Jāņa", kurš teicās esam dzirdējis mani Akti naktī spēlējam. Viņš aicināja uzsplēt "Fonteinā" uz tādu mierīgu, akustisku vakaru. Man gan radās jautājums, vai tiešām viņš mani ir dzirdējis, bet nu neko... Izrādījās, ka "mierīgs, akustisks vakars" ir grupas Astro'n'out jaunā diska prezentācija uz baltiem mākoņiem iztapsētas skatuves. Un viņiem laikam nešķita, ka dziesma par Mašu un es kopumā atbilstu viņu iesildītāju statusam, tāpēc viņi nolēma apvainoties uz mani. Bet skatītāji dalījās 2 nometnēs - vieni, kuriem ļoti patika, un otri kuriem ļoti riebās. Tāds nu es esmu.
Tūlīt pēc tam sākās mans Rumānijas periods un ģitāra nostāvēja stūrī ilgu laiku. Taču tagad esmu atpakaļ un ik pa brīdim kaut kur parādos. Piemēram festivālā "KVP", kur uzradās arī pavadošais sastāvs - vargāns un bungas. Un vēl šur tur...
