Atpakaļ uz stāstu sarakstu

Leģenda par Turaidas rozi

Turaidas pils saistīta ar vienu no populārākajām mīlas leģendām Latvijā - ar leģendu par Turaidas Rozi. Turaidas Maija ir reāla persona, kas dzīvojusi no 1601. līdz 1620.gadam, viņas kaps it kā esot pie milzu liepas, kura joprojām ir dzīva, lai arī 1972.gadā cieta no uguns.

Gaišajā mēnesnīcā vecais vīrs starp kritušajiem cīnītājiem izdzirda kādu raudam - tur gulēja beigta kāda skaista kundze, ar vienu roku apkampusi kādu nonāvētu bruņinieku un ar otru - mazu raudošu bērnu. Vecais Greifs aiznesa bārenīti mājās un apņēmās to izaudzināt, jo pašu dēls Greifiem nesen bija miris. Turaidas baznīca bija nodegusi - tā nu Greifi meitiņu nonesa uz Lēdurgu un tur to nokristīja par Maiju Rozi, jo viņa atrasta maijā un bijusi mīlīga kā roze.

Roze augusi daiļa un piemīlīga jaunava un kādu dienu liktenis bija lēmis, ka viņa sastapa Viktoru Heilu. Tajos laikos jauni amatnieki ceļoja pa pasauli - tā nu arī Viktors ieradās Livonijā, un pie Siguldas pilskunga salīga par dārznieka mācekli. Drīz viņš iepazinās ar Rozi un abu jauniešu sirdīs iedegās kvēla mīla.

Ik vakaru abi satikās Gūtmaņa alā. Virs tās Viktors ar cirvīti bija izcirtis mazāku alu - tagadējo Viktora alu. Viktora alā tajos vakaros, kad Viktors nevarēja ierasties, sēdēja Roze kopā ar mazo, astoņus gadus veco Hermīni, ko vecie Greifi bija pieņēmuši no saviem radiniekiem audzināt.

Šai laikā Turaidā ieradās arī divi izbēguši ģenerāļa Drampovska poļu karakalpi - junkurs Ādams Jakubovskis un kareivis Pēteris Skudrics (Skudrītis?). Šie savu uzturu pelnījuši zagdami un krāpdami. Abiem izdevies pie Turaidas pilskunga atrast darbu. Te Jakubovskis ieraudzīja Rozi un kaislīgi viņā iemīlējās. Roze viņu noraidīja un Jakubovskis greizsirdības mokās sāka dzert līdz viņu no pils padzina. Abi poļi tad apmetās Krimuldas Velna alā un kļuva par laupītājiem.

1620.gada Miķeļos bija paredzētas Maijas Rozes kāzas ar Heilu. To zināja arī Jakubovskis un izgudroja velnišķīgu plānu, kā iegūt Rozi. 6.augusta rītā Turaidas pilī ieradās vēstnesis ar ziņu, ka Viktors vakarā nevarēšot atnākt uz norunāto tikšanos, taču Viktors gaidīšot Rozi pulksten 12 Gūtmaņa alā. Roze, tērpusies svētku drānās, noteiktā laikā kopā ar Hermīni ieradās alā, līdzi ņemdama Viktora dāvināto sarkano kabatas lakatiņu ar uzrakstu "Mīla stiprāka par nāvi". Hermīne aizskrēja pļavā lasīt puķes.

Roze palika alā gaidīt iemīļoto - bet viņa vietā ieradās Jakubovskis, kas šo satikšanos bija viltīgi izdomājis. Kad Jakubovskis sāka uzmākties Rozei, viņa izmisumā tam parādīja sarkano kabatlakatiņu un stāstīja, ka drāniņai piemīt liels burvības spēks - kam tā tiekot uzdāvināta, tas kļūstot neievainojams. Lai to pierādītu, Roze apsēja drāniņu ap kaklu un lūdza Jakubovski cirst ar zobenu, jo nebūšot ne mazākā ievainojuma. Māņticīgais Jakubovskis tā arī darīja un Rozi nogalināja. Pēc nozieguma viņš aizbēga mežos, bet mazā Hermīne izmisumā aizbēga uz Krimuldu.

Kad vakarā alā ieradās Viktors Heils, viņš šausmās saļima un cirvis, kas viņam bija rokā, iekrita asinīs. Kad traģēdiju atklāja, aizdomas krita uz Viktoru un viņu iemeta Turaidas pils pagrabos. Kad pilī sanāca tiesa, tā nolēma spīdzinot iegūt no Viktora atzīšanos slepkavībā. Tikai pēdējā mirklī slimais pils pārvaldnieks ziņoja tiesai, ka pie tā nupat ieradies Skudrics, kas stāstījis, ka Rozi nokāvis Jakubovskis. Tiesa Skudricu nopratināja un šādi uzzināja patiesos notikumus kā arī to, ka Jakubovskis pakāries ozolā.

Rozi apglabāja pie Turaidas baznīcas, krustā liekot uzrakstu "Mīla stiprāka par nāvi". Tā paša gada vēlā rudenī Viktors aizbrauca atpakaļ uz Vāciju, ņemdams līdzi sauju smilts no Turaidas Rozes kapa.

...Starp Siguldu un Inciemu atrodas Viešu pilskalns. Pie tā atrodas dūksts, kurā esot nogremdēts Jakubovska līķis. ...

Lai arī notikumi lielā mērā bijuši patiesi, saskaņā ar P.Šmita atziņām (1937) leģendā vērojamas dažādas neatbilstības. Tiesas protokolos redzams, ka tiesnesis nav īsti noticējis Skudrica liecībai un tikai pēc četriem mēnešiem parakstījis spriedumu. Savukārt Jakubovskis bijis pārāk skolots, lai tik viegli noticētu lakatiņa burvju spēkam - ja viņš tam daļēji būtu ticējis, vienalga nebūtu cirtis ar pilnu spēku. P.Šmits secina, ka drīzāk viņš nogalinājis Maiju dusmās par viņas turēšanos pretī. Bez tam protokolā nav minēts vārds Roze - tas drīzāk pievienots romantisma laikā, kad šo traģēdiju sāka apdzejot. Visdrīzāk pirmais to darījis vācbaltu dzejnieks A.Kammerers (1786-1848). Iespējams, ka Maija apbedīta zem svētliepas - līdzās Turaidas baznīcai auga svētliepu birzs un starp tām atradās arī viduslaiku kapsēta.