Omītes cimdiņš.
Kad man bija 8 gadi, dzīvoju kopā ar mammu, tēti, omi un opi no tēta puses. Mēs bijām kā viena liela, laimīga un draudzīga ģimene. Es ļoti mīlēju savus vecākus un vecvecākus, bet īpaši tuva man bija ome. Kādā ziemas dienā, kā jau Latvijas klimatam raksturīgi, bija nedaudz nolijis lietus un tādejādi, sniegam kūstot, ielas bija pārvērtušās par slidotavām. Es lēnām nācu mājās no skolas, taču iekšēji jutu, ka man jāpasteidzas. Nevarēju saprast, kāpēc? Visu ceļu uztraukums pieauga un pieauga. Klases biedri brīnījās, kurp es steidzot, ir taču piektdiena. Bet es nevarēju izskaidrot, es tikai zināju, ka jāsteidzas mājup.
Ienākot mājās, mani kā parasti nesagaidīja vis ome, bet opis un es uzreiz sapratu, ka ir kaut kas atgadījies. Vectēvs bija ļoti noskumis un noraizējies. Jautāju: „Kur vecmamma, kas noticis?”
Opaps, pasniegdams man vienu no omes cimdiņiem, teica: „Ome ir slimnīcā, viņai pilsētā uz ielas palika slikti ar sirdi.”
Man likās, ka viss apstājās, iekšēji jutu lielu sāpi, ļoti raudāju. Es zināju, ka viss, kas saistīts ar sirdi, ir ļoti nopietni.
Es paņēmu cimdiņu un vairs neizlaidu no rokām ne mirkli tuvākās divas dienas. Es to turēju cieši klāt pie savas sirds un visu laiku atkārtoju vārdus: „Omīt, es tevi ļoti mīlu, ņem manu spēku un mīlestību un lūdzu atgriezies mājās”.
Es ļoti ticēju un jutu, ka mana mīlestības enerģija un cimdiņa turēšana palīdzēs. Vecmammai bija infarkts, un ārsti sacīja, ka izredžu neesot. Ome nogulēja reanimācijā divas diennaktis, mūs pie viņas nelaida. Trešajā dienā ārsts paziņoja, ka stāvoklis ir stabilizējies, ka vecmamma ir piedzimusi „zem laimīgas zvaigznes”.
Pēc šī notikuma es pārliecinājos, ka mīlestība dara brīnumus. Mīlēt, tas ir burvīgi un brīnišķīgi. Ja mēs mīlam kādu no visas sirds, tā ir milzīga enerģija un tai ir liels spēks, ko nevar nopirkt par naudu vai kādiem citiem pasaules dārgumiem. Mīliet un esiet mīlēti, un pasaule būs sirsnīgāka un laimīgāka!
Ilze M.