Divi svešinieki.
Kāda ļoti jauka sieviete, kuru nu jau saucu par savu draudzeni, pastāstīja nozīmīgu stāstu no savas dzīves.
Kad dzīve mājās ar trim maziem bērniem bija nonākusi zināmā rutīnas stadijā, pienāca kāds vakars, kas Ievas skatījumu uz lietām manāmi izmainīja.
Bija ļoti auksts ziemas vakars, Ievas vīrs bija devies darba komandējumā uz Krieviju, kad manu draudzeni pārsteidza zvans pie durvīm. Aiz tām stāvēja divi jauni vīrieši, lūdzot iespēju pavakariņot un pārnakšņot. Viņu sejās bija manāms prieks un starojumus. Viņi stādījās priekšā kā misionāri, kuri ikvienam vēlas nodot dievišķo vēsti, dāvinot garīgo literatūru.
Kamēr saimniece pie sevis pārdomāja simts domas un vai tiešām uzņemt mājās pilnīgi svešus cilvēkus, mazie puikas priecīgi lēkāja un teica, ka var palikt, ir brīvas istabas. Ievai nekas cits neatlika, kā nelūgtos viesus ielaist savā mājā.
Vakariņu galdam gan viņai nekā īpaša nebija ko piedāvāt, vien dārza veltes, kas pagrabā glabājas. Par to svešinieki bija īpaši priecīgi. Sūtīja saimnieci turpināt iesāktos darbus, kamēr taps vakara maltīte.
Ieva bija ļoti patīkami pārsteigta gan par svešinieku skaitītajām lūgšanām, gan neparasti gardo ēdienu, kas bija pagatavots no dārzeņiem un rīsiem.
Tajā vakarā manai draudzenei nāca apskaidrība, ka līdz šim ir darīts kaut kas nepareizi. Ir laiks pārmaiņām. Dodoties prom, jaunie misionāri uzdāvināja vairākas vērtīgas grāmatas, kuras lasot Ieva sāka savu garīgo attīrīšanos, un tas viņas dzīvē un sajūtās pamazām ienesa laimes un piepildījuma sajūtu. Sākot sevis pilnveidošanas ceļu, viņa saprata, cik ļoti bagāta patiesībā ir.
„Labi, ka tieši pie manām durvīm klauvēja šie svešinieki!” saka laimīgā Ieva.