Mūsu tikšanās nebija biežas, jo katrs dzīvojām savā pilsētā, kaut gan vienā rajonā, katram savi darbi un mācības, bet ar īsziņām un telefona zvaniem sazinājāmies katru dienu. Katrs pateiktais vārds bija mīļuma pilns un manā sirdī raisīja prieku un pacilājumu. Mārtiņa lielajās rokās jutos kā aizvējā - pilnīgā drošībā un mierā. Taču dienām ritot, sapratu, ka tomēr ir kaut kas ļoti būtisks pēc kā ilgojos, bet ko nesaņemu. Tajā laikā es izteikti biju pievērsusies Dievam, luteriskajai baznīcai. Rīgā studēju ērģeļspēli un pamazām muzicēju arī Cēsīs baznīcā. Kad piedzīvoju to, ka mans draugs baznīcā iegriežas nelabprāt, vai, ja es spēlēju, tad ierodas tikai noslēgumā...sapratu, ka būtisku vēlmi neesmu iekļāvusi savos sapņos par savu mīļoto cilvēku. Tas bija garīgums, kas man Mārtiņā pietrūka. Es sajutu, ka ticība viņā kaut kur dziļi sirdī ir, bet tā nenāk uz āru. Par šo vēlmi es sāku lūgt un regulāri domās iztēlojos to, ka mēs abi ar prieku nākam uz baznīcu, kopā lūdzam un pateicamies. Tāpat es jau sen sevī zināju, ka manas laulības (lai ar ko es precētos!) notiks baznīcā, nekādā gadījumā dzimtsarakstu nodaļā. Tā gāja laiks, aizritēja vairāki gadi. Joprojām baudījām ļoti mīļas attiecības, taču pavisam nemanot abi sākām just, ka iestājas tāds kā vēsums, liekas to varētu saukt par pieradumu. Viss šķietami kārtībā, mēs gandrīz nekad nestrīdējāmies, bet tomēr tā sajūta tāda dīvaina. Abi pieņēmām lēmumu, ka mums laikam jāmeklē cits ĪSTAIS CILVĒKS, jo mēs neesam radīti, lai būtu kopā.Tā nu mēs it kā izšķīrāmies, bet tomēr katru dienu kā draugi sazinājāmies. Es centos aizpildīt tukšo vietu sev blakus, internetā meklējot draugu, taču Mārtiņš kādā brīdī sāka pievērsties grāmatām par dzīves izpratni. Tas man bija liels pārsteigums, jo viņš nebija no tiem, kas labprāt lasa grāmatas, kur nu vēl psiholoģiskas. Vēlāk viņš izvēlējās apmeklēt iesvētes mācību, lai taptu kristīts un iesvētīts, brauca man līdzi uz Dikļu baznīcu, lai būtu dievkalpojumā, lai dzirdētu mani spēlējam ērģeles. Taču pats brīnumainākais notika 2008. gada nogalē. Es biju satikusi puisi, ar kuru jutu, ka ļoti vēlos būt kopā, ka viņš noteikti ir ĪSTAIS. Par to stāstīju arī Mārtiņam. Cerēju, ka arī viņš sev jau nolūkojis citu draudzeni. Bet nē. Sāku saņemt no viņa pavisam citāda satura īsziņas, caur kurām ļoti jutu, ka viņš tomēr nevēlas mani pazaudēt, atdot citam. Es biju ļoti pārsteigta par to, kāds viņš bija kļuvis pateicoties Dieva klātbūtnei. Es skaidri sajutu, ka viņš beidzot ir tāds, kādu viņu vēlējos redzēt sev blakus. Bet bija jau par vēlu...man priekšā jauna dzīve kopā ar citu cilvēku. Plānoju jauno gadu sagaidīt vēju pilsētā Liepājā, ar nepacietību to gaidīju un ilgojos sākt dzīvi pa īstam. Tomēr Dieva plāns bija cits. 30. decembrī mans jaunais draugs negaidīti paziņoja, lai nebraucu pie viņa uz Liepāju, bez īpašiem paskaidrojumiem, lai nebraucu un viss... Mani pārņēma pilnīgs šoks, es visa sāku trīcēt, protams, raudāju bez mitas. Taču sapratu, ka tajā vakarā viena palikt nevēlos. Zvanīju Mārtiņam. Viņš atbrauca pie manis uz Cēsīm, paņēma mani savās mīļajās, lielajās rokās un raustīdamās drebulī, ar vairāk kā 38 grādu temperatūru es iemigu. Mārtiņš par mani rūpējās kā par trauslu, skaistu ziedu, izlejot pār mani savu mīlestību. Mīlestību, kas bija kļuvusi pavisam citāda - bagātināta no AUGŠAS, piepildīta ar ticību Dievam, ticību labajam. 2008. gada 31. decembra vakarā es palūdzu, lai Mārtiņš mani aizved uz slimnīcu. Tur saņēmu poti, lai justos nedaudz labāk un varētu nostāvēt kājās. 2009. gadu mēs pilnīgā laimībā un pateicībā par jaunu satikšanos sagaidījām nakts dievkalpojumā Cēsu Svētā Jāņa baznīcā...

Laura