Kritiens no koka.Lielākais brīnums, ko esmu piedzīvojusi līdz šim, ir mana astoņus gadus jaunākā brāļa izdzīvošana pēc neveiksmīga kritiena no 3m augsta zara kokā. Pirms apmēram desmit gadiem, kad vēl dzīvojām lauku mājā, meža ielokā, mazais brālis nokrita no koka. Viņam, kā jau zēnam, patika rāpties pa kokiem un arī zīmīgajā dienā viņš bija uzkāpis augstu priedē, lai ar binokli paraudzītos tālumā. Vienā brīdī, zaudējis modrību, viņš nenoturēja līdzsvaru un nokrita. Pēc tam sekoja vairākas moku un neziņas pilnas dienas par brāļa dzīvību. Viņš atradās komas stāvoklī rajona slimnīcā ar ļoti augstu temperatūru. Tā kā viņš vēl nebija kristīts, tas tika veikts šajā brīdī. Arī es biju klāt brīdī, kad mācītājs veica šo sakramentu. Es nepārtraukti raudāju, jo tas bija nežēlīgs skats, - mans mazais brālis gulēja tur nevarīgs un nekustīgs daudzu ņirbošu aparātu un vadu ieskauts. Tajās dienās stiprāk nekā jebkad, lūdzos Dievu un ar vecākiem apmeklējām arī baznīcu. Pēc kādas mises, brīdī, kad pieaugušie sarunājās savā starpā klusinātā un skumjā tonī, pie sevis stiprā ticībā domāju, ka ir taču veiksmes stāsti, ir taču gadījumi, kad cilvēks izdzīvo nokrītot pat no devītā stāva... Vēl šodien atceros to pārliecību, ar kādu domāju šīs cerību pilnās domas. Nevienā brīdī man prātā neiezagās pat mazākās šaubas, par to, ka brālis turpinās dzīvot. Nedrīkstēja gaidīt. Brāli pārveda uz Rīgas slimnīcu un veica operāciju. Viņš izdzīvoja un pēc pāris mēnešu ilgas atlabšanas, moži stāvēja starp sveicējiem manā skolas izlaidumā. Šogad viņš pats ir piedzīvojis savu otro izlaidumu un ieguvis profesiju, kurā viņam patīk darboties. Novēlu vienmēr ticēt labajam. Jo nav uz pasaules tādas lietas jeb spēka, kas liegtu stiprai, no visas sirds nākušai ticībai piepildīties. Lāsma