Atpakaļ uz stāstu sarakstu

Es nepadevos ziemai...

Reizēm ir jauki tāpat vien pastaigāties un pavērot klusumu, jo īpaši sniegbaltā ziemas vakarā. Patiesībā, laikrādīm nebūt nav jārāda tie lielākie cipari, lai sagaidītu tumsu. Ziemas vakaros tumsa pati steidz mums pretī. Tā nejautā vai mēs to gaidām, vai mēs maz to gribam. Tā atnāk pati, ne lūgta, ne gaidīta. Tā zina savu laiku un vietu. Un mums atliek vien pakļauties.

Ja tu skaties glītu ainu kādā romantiskā filmā, kur meitene asarām birstot brien pa meža taku, sniegpārslas krīt uz matiem un fonā skan mūzika, gribas teikt - atslābsti! Realitāte ir citāda! Tev ir auksti un domas nebūt neraisās tā, kā tu to esi iztēlojies. Mūzika fonā neskan! Labākajā gadījumā paliek vien pēdas sniegā. Vēstneši, kas vēl brīdi pastāstīs citiem, ka te kāds ir bijis. To zinās vien retais. Un sniegpārslas nepielūdzami sakritīs tieši tavās pēdās, lai ātrāk noslaucītu pasauli baltu un tīru.

Bet šoreiz es apmānīju ziemu! Es paņēmu mazliet gaismas sirdī un lāpā. Es ik soli liku stingri pie zemes, lai sniegs bezspēkā padotos smagumam un piekļautos zemei cieši, jo cieši. Es paņēmu ziemu uz mājām. Tā paliks šais bildēs mūžīgi. Tā stāstīs par ziemu, kad koki padevās sniegam.