Biogrāfija
Tātad, sākums.
Šis vēstījums nebūs par manu dzīvi, nedz arī kāda cita dzīvi. Biogrāfiskais apraksts, kura rindas sekos šīm mazsvarīgajām rindām, būs absolūti nepatiess.
Gaiša diena, saules siltums, labs garīgais – ideāla diena. Iespējams, tajā brīdī, vismaz mirklī, biju laimīgākais cilvēks uz visas pasaules! Varbūt pat skaitot klāt arī otro – slēpto pasauli, bet par to klāstīšu vēlāk, jo tajā ideālajā brīdī man vēl nebija ne jausmas par citām, pavisam citām, kultūrām. Tajā laikā man tas vēl nebija nepieciešams.
Mirkli, kad viss bija pietiekami, nekā lieka, nekā netrūkst, man gribējās saglabāt. Iekodēt jūtās un dot tuviem un tāliem cilvēkiem. Vispirms jau meitenei man blakus, kas tāpat izbaudīja ideālo dienu. Tāda vēlēšanās man bija, jo vienmēr zināju, ka mirklis beigsies. Es jau tad zināju, ka saule riet, lai arī cik liela nauda neapgrozītos vareno rokās. Mēness briest, līdz saviļņo nakts murgus savā pilnumā, tad lēnām nodilst atstājot vien gaišu svītru debesīs – atmiņām.
Tādēļ gribēju kļūt radošs, lai ierakstītu šo dienu skumjākiem brīžiem, lai priecētu citus, lai ierakstītu arī sevi. Nezināju kur to visu rakstīt, kādā veidā - arī nezināju, jo dvēseles stāvoklis nav pilnībā uzzīmējams vai attēlojams sen izgudrotajos burtos, kas veido sen izgudrotus vārdus. Nedz arī mūzikā, nekā.
Tajos sapņos, ko iepriekš minēju, gan es jutu dažādas lietas. Gan bailes, gan laimi, gan pilnību. Sapņi, kuri nāk un iet kad tiem ienāk prātā, spēja dot jūtas. Man kļuva skaidrs, ko vēlos – radīt sapņus, īstus. Pilnmēness to spēj, es centīšos iemācīties.
Viņa smējās, bet atbalstīja – toreiz pat nenojautu, cik daudz viņa zina. „Ja jau mēness, tad tam arī jautāsim, vai ne?” meitene smaidot un aicinot noteica. „Tev taisnība”, es nodomāju, un nākamo pilnmēnesi mēs sagaidījām laukā.
Vasaras nakts bija silta, mēs sēdējām uz kaudzē sakrautiem dēļiem un vērāmies debesīs. Zvaigznes veidoja zvaigznājus, kurus pārstaigāja mēness, skatīdams, vai visas mirdzošās gaismiņas ir savās īstajās vietās, vai tās attēlo īstos tēlus, kuru darbi pelnījuši mūžīgo ierakstu debesīs. Dažas palaidnes, protams, muka – tā mūždien esot bijis. Klīstošās zvaigznes nebija savā vietā, tās neiekļāvās debesu hierarhijā, tomēr, klaiņojot, bija pārākas. Tās pat kādreiz devušas vārdus senajiem dieviem. Tomēr, lai kāda vara bija dažām nemierīgām zvaigznēm, tās tomēr bēga – tās baidījās no sapņu devēja – no pilnā mēness.
Ikkatra zvaigzne mēness tuvumā apdzisa – tās noslāpēja savu spožumu aiz cieņas un ļāvās mēness dāvanām – bezrūpīgiem sapņiem. Es to teicu viņai, likās, ka viņai tas varētu interesēt. Viņai patika, viņa smaidīja, stāstīja arī man: ”Tās saules ir tālas. Mūsu acis redz sensenu pagātni, kas stariem pagājusi veicot ceļojumus gaismas ātrumā. Mēs redzam viņu pagātni, zvaigznes redz mūsējo, bet kaut kur pa vidu ir tagadne un esam mēs. Šī īstā tagadne, ko patlaban jūti, vai tu to redzi?” Viņas skats norādīja pāri pļavai, kuru tālumā mežs savienoja ar debesīm.
Mums apkārt valdīja klusums, gaisma nāca tikai no mēness, un es tajā brīdī saskatīju mežmalā tēlus. Ēnas iznāca no tālā meža, man acu priekšā atvērās slēptā pasaule. Tas bija stirnu bars, kas netraucēti ganījās burvju naktī. „Vai redzi?” Viņa man čukstēja. Es jutos saviļņots, neskatoties uz to, ka mana redze nav diez ko laba, es redzēju ēnas un zināju, ka tie ir staltie dzīvnieki. Es tad ieskatījos viņas acīs, tās mani apbūra. Saldākā lāsta pārņemts es atkal vēros uz horizonta mežu – vārtiem, kas savienoja tālo debesu pasaules un mūsējo. Viņas acis atvēra manējās un es redzēju lāpas, kas nāca ārā no meža. Uguns gaisma rādīja ceļu tēliem, kuru kļuva arvien vairāk, līdz mežs tapa par lāpu pilsētu. Pļava, kas šķīra mūs no tēliem kļuva īsāka, ugunis un ēnas tuvojās, manī jaucās nebijis satraukums ar bailēm un ar meitenes burvestībām. Tie bija burvju tēli no stāstiem, kurus sendienu ļaudis zīmēja zvaigznēs. Tēli, kurus tie tur redzēja.
Satraukts es atkal vēros skaistumā. Viņas smaids mani mierināja, man kļuva skaidrs, ka tēli nedarīs ļaunu, lai kādi tie būtu – tur nāca milzīgas un neredzamas, maziņas un spēcīgas, dažādas un pat grāmatās neredzētas dzīvības. Viņas acīs atspīdēja zvaigžņu un lāpu ugunis, mati vijās ap seju, kā dūmi no kvēlojošajām acīm. Mana sirds sitās tuvojošos bungu ritmā, kas kļuva aizvien straujāks. Es jutu, ka tikai viņa spēj mani nomierināt un aizdzīt bailes pavisam. Es vēros viņas sejā, kad skaņa kļuva skaļāka par domām, es vēros viņas acīs, kad lāpu karstums sāka plosīt dvēseli, es vēros viņas lūpās, kad jutu, ka tās ir beigas... Tās varēja teikt jebko, es būtu ticējis...
Uzpūta vējiņš un vientuļš mākonis aizklāja sapņu devēju, vārti starp pasaulēm aizvērās. Karstums pārgāja nakts dzestrumā, bungu rībieni – nakts klusumā. Pazuda visi tēli, pat stirnu bars. Viņas balss mani it kā pamodināja. „Tu jau zini, tās nav īstenības, tie ir sapņi. Es arī!” Nočukstēja meitene un pazuda vējā.
Pamodies no rīta es sapni atcerējos, tāpat arī tās jūtas. Es biju patērētājs, kurš muļķīgi iedomājies, ka varēs gluži kā mēness radīt sapņus. Kad pats biju sapnī, es to izbaudīju, ne mirkli neaizdomājoties, par dienas radošajām domām. Ko tādu cilvēks spēj tikai izbaudīt, vismaz es. Ja varētu iemācīties ko tādu paveikt – es mācītos, bet grāmatās mani sapņi nav atrodami. Vai tas maz iespējams, ko tādu izdarīt? Līdz šīm dienām nebija, nākotni es paredzēt nevaru, pasaule mainās. Varbūt kādreiz. Pagaidām darīšu visu, ko varu paveikt sapņu saglabāšanai – sapņu, no kuriem es mācīšos būvēt citus. Pagaidām, cik nu spēju, es to cenšos izdarīt stāstos, dzejā un mūzikā.
Šis vēstījums nebūs par manu dzīvi, nedz arī kāda cita dzīvi. Biogrāfiskais apraksts, kura rindas sekos šīm mazsvarīgajām rindām, būs absolūti nepatiess.
Gaiša diena, saules siltums, labs garīgais – ideāla diena. Iespējams, tajā brīdī, vismaz mirklī, biju laimīgākais cilvēks uz visas pasaules! Varbūt pat skaitot klāt arī otro – slēpto pasauli, bet par to klāstīšu vēlāk, jo tajā ideālajā brīdī man vēl nebija ne jausmas par citām, pavisam citām, kultūrām. Tajā laikā man tas vēl nebija nepieciešams.
Mirkli, kad viss bija pietiekami, nekā lieka, nekā netrūkst, man gribējās saglabāt. Iekodēt jūtās un dot tuviem un tāliem cilvēkiem. Vispirms jau meitenei man blakus, kas tāpat izbaudīja ideālo dienu. Tāda vēlēšanās man bija, jo vienmēr zināju, ka mirklis beigsies. Es jau tad zināju, ka saule riet, lai arī cik liela nauda neapgrozītos vareno rokās. Mēness briest, līdz saviļņo nakts murgus savā pilnumā, tad lēnām nodilst atstājot vien gaišu svītru debesīs – atmiņām.
Tādēļ gribēju kļūt radošs, lai ierakstītu šo dienu skumjākiem brīžiem, lai priecētu citus, lai ierakstītu arī sevi. Nezināju kur to visu rakstīt, kādā veidā - arī nezināju, jo dvēseles stāvoklis nav pilnībā uzzīmējams vai attēlojams sen izgudrotajos burtos, kas veido sen izgudrotus vārdus. Nedz arī mūzikā, nekā.
Tajos sapņos, ko iepriekš minēju, gan es jutu dažādas lietas. Gan bailes, gan laimi, gan pilnību. Sapņi, kuri nāk un iet kad tiem ienāk prātā, spēja dot jūtas. Man kļuva skaidrs, ko vēlos – radīt sapņus, īstus. Pilnmēness to spēj, es centīšos iemācīties.
Viņa smējās, bet atbalstīja – toreiz pat nenojautu, cik daudz viņa zina. „Ja jau mēness, tad tam arī jautāsim, vai ne?” meitene smaidot un aicinot noteica. „Tev taisnība”, es nodomāju, un nākamo pilnmēnesi mēs sagaidījām laukā.
Vasaras nakts bija silta, mēs sēdējām uz kaudzē sakrautiem dēļiem un vērāmies debesīs. Zvaigznes veidoja zvaigznājus, kurus pārstaigāja mēness, skatīdams, vai visas mirdzošās gaismiņas ir savās īstajās vietās, vai tās attēlo īstos tēlus, kuru darbi pelnījuši mūžīgo ierakstu debesīs. Dažas palaidnes, protams, muka – tā mūždien esot bijis. Klīstošās zvaigznes nebija savā vietā, tās neiekļāvās debesu hierarhijā, tomēr, klaiņojot, bija pārākas. Tās pat kādreiz devušas vārdus senajiem dieviem. Tomēr, lai kāda vara bija dažām nemierīgām zvaigznēm, tās tomēr bēga – tās baidījās no sapņu devēja – no pilnā mēness.
Ikkatra zvaigzne mēness tuvumā apdzisa – tās noslāpēja savu spožumu aiz cieņas un ļāvās mēness dāvanām – bezrūpīgiem sapņiem. Es to teicu viņai, likās, ka viņai tas varētu interesēt. Viņai patika, viņa smaidīja, stāstīja arī man: ”Tās saules ir tālas. Mūsu acis redz sensenu pagātni, kas stariem pagājusi veicot ceļojumus gaismas ātrumā. Mēs redzam viņu pagātni, zvaigznes redz mūsējo, bet kaut kur pa vidu ir tagadne un esam mēs. Šī īstā tagadne, ko patlaban jūti, vai tu to redzi?” Viņas skats norādīja pāri pļavai, kuru tālumā mežs savienoja ar debesīm.
Mums apkārt valdīja klusums, gaisma nāca tikai no mēness, un es tajā brīdī saskatīju mežmalā tēlus. Ēnas iznāca no tālā meža, man acu priekšā atvērās slēptā pasaule. Tas bija stirnu bars, kas netraucēti ganījās burvju naktī. „Vai redzi?” Viņa man čukstēja. Es jutos saviļņots, neskatoties uz to, ka mana redze nav diez ko laba, es redzēju ēnas un zināju, ka tie ir staltie dzīvnieki. Es tad ieskatījos viņas acīs, tās mani apbūra. Saldākā lāsta pārņemts es atkal vēros uz horizonta mežu – vārtiem, kas savienoja tālo debesu pasaules un mūsējo. Viņas acis atvēra manējās un es redzēju lāpas, kas nāca ārā no meža. Uguns gaisma rādīja ceļu tēliem, kuru kļuva arvien vairāk, līdz mežs tapa par lāpu pilsētu. Pļava, kas šķīra mūs no tēliem kļuva īsāka, ugunis un ēnas tuvojās, manī jaucās nebijis satraukums ar bailēm un ar meitenes burvestībām. Tie bija burvju tēli no stāstiem, kurus sendienu ļaudis zīmēja zvaigznēs. Tēli, kurus tie tur redzēja.
Satraukts es atkal vēros skaistumā. Viņas smaids mani mierināja, man kļuva skaidrs, ka tēli nedarīs ļaunu, lai kādi tie būtu – tur nāca milzīgas un neredzamas, maziņas un spēcīgas, dažādas un pat grāmatās neredzētas dzīvības. Viņas acīs atspīdēja zvaigžņu un lāpu ugunis, mati vijās ap seju, kā dūmi no kvēlojošajām acīm. Mana sirds sitās tuvojošos bungu ritmā, kas kļuva aizvien straujāks. Es jutu, ka tikai viņa spēj mani nomierināt un aizdzīt bailes pavisam. Es vēros viņas sejā, kad skaņa kļuva skaļāka par domām, es vēros viņas acīs, kad lāpu karstums sāka plosīt dvēseli, es vēros viņas lūpās, kad jutu, ka tās ir beigas... Tās varēja teikt jebko, es būtu ticējis...
Uzpūta vējiņš un vientuļš mākonis aizklāja sapņu devēju, vārti starp pasaulēm aizvērās. Karstums pārgāja nakts dzestrumā, bungu rībieni – nakts klusumā. Pazuda visi tēli, pat stirnu bars. Viņas balss mani it kā pamodināja. „Tu jau zini, tās nav īstenības, tie ir sapņi. Es arī!” Nočukstēja meitene un pazuda vējā.
Pamodies no rīta es sapni atcerējos, tāpat arī tās jūtas. Es biju patērētājs, kurš muļķīgi iedomājies, ka varēs gluži kā mēness radīt sapņus. Kad pats biju sapnī, es to izbaudīju, ne mirkli neaizdomājoties, par dienas radošajām domām. Ko tādu cilvēks spēj tikai izbaudīt, vismaz es. Ja varētu iemācīties ko tādu paveikt – es mācītos, bet grāmatās mani sapņi nav atrodami. Vai tas maz iespējams, ko tādu izdarīt? Līdz šīm dienām nebija, nākotni es paredzēt nevaru, pasaule mainās. Varbūt kādreiz. Pagaidām darīšu visu, ko varu paveikt sapņu saglabāšanai – sapņu, no kuriem es mācīšos būvēt citus. Pagaidām, cik nu spēju, es to cenšos izdarīt stāstos, dzejā un mūzikā.
