Biogrāfija
Suņa Cepeša stāsts ir stāsts par uzdrīkstēšanos, daudz hotdogiem un ticību grupas Astro'n'out vokālistei Mārai Upmanei-Holšteinai.
Viss sākās ar to, ka kādu jaunekli vārdā Mārtiņš ļoti aizrāva deju grupas Tranzīts radītā mūzika, un tās iespaidā viņš nolēma mācīties spēlēt ģitāru ar sapni kādreiz nodibināt smagās mūzikas vokāli instrumentālo ansambli. Ar ģitārspēles apguvi gan neveicās tik raiti kā gribētos. Bet laika gaitā attīstījās Mārtiņa muzikālā gaume, un viņš sāka novērtēt arvien daudzveidīgāku mūziku. Pēc pāris gadiem jaunais ziķeris atklāja, kāpēc viņa progress bija tik lēns - skatoties dažādu mūziķu koncertierakstus, viņš beidzot konstatēja, ka visu šo laiku bija turējis ģitāru otrādi. Kad šis attīstības kavēklis bija apkarots, viss jau rādījās gaišākās krāsās, līdz kamēr bija sasniegts cik necik pieņemams līmenis. Urā? Nē! Tagad bija pienācis laiks atrast domubiedrus un mēģināt piepildīt lielo sapni.
Mārtiņš meklēja un meklēja... Meklēja zem gultas, atkritumu konteinerā, telefonu grāmatā un pat sporta preču veikalā, bet neko neatrada. Arī mūziķu iecienītākajā atpūtas vietā atskurbtuvē nebija neviena potenciāla kandidāta. Tā nu viņš jau nedaudz bija atmetis tam visam ar roku, kad kādā varavīkšņainā dienā Mārtiņam bija jādodas uz slimnīcu, jo, pārāk aizrautīgi spēlējot, viņš bija pārrāvis stīgu, kuras pārrāvuma viens gals, atlecot no ģitāras, bija izbakstījis nabaga censonim aci. Viņš iekāpa liftā, lai nokļūtu slimnīcas 666. stāvā, un pēc kāda laika liftā iekāpa arī kāds jancīga paskata čalis. Redzot, ka viņam ir diezgan stilīgs Modern Talking T-krekls, Mārtiņš atcerējās, ka viņš taču arī ir liels Modern Talking fans, un nolēma uzsākt sarunu, lai īsinātu garo ceļu. Konversācijas laikā atklājās, ka šo čali sauc Jānis Bungmašīnovics, ka viņš spēlē bungas un...jā, tieši tā – meklē cilvēkus, ar kuriem kopā taisīt troksni. Un tas vēl nebija viss... Viņa brālēns Pēteris Imaginārs bija basists, un tieši viņu Jānis tagad devās apciemot, jo tas bija nonācis slimnīcā, izkrītot pa trešā stāva logu savu mēnessērdzīgo piedzīvojumu laikā. Ielicis jaunu, skaistu stikla aci, Mārtiņš devās iepazīties ar mēnessērdzīgo basistu. Ātri vien tika atrasta kopīga valoda, un visi trīs nolēma dibināt grupu. Tā kā visi ļoti aizrāvās ar austrumu kulināriju, tad jaunā apvienība tika nodēvēta par Suņa Cepeti.
Bija jāpagaida zināms laiks, kamēr Pēteris būs atguvies no kritiena, un tajā laikā puiši vēl mēģināja atrast piemērotu vokālistu savam projektam. Tas neizdevās, jo visi kandidāti izklausījās pēc Andra Teilāna. Pēc garām diskusijām tika pieņemts lēmums spēlēt instrumentāli. Kad Pēteris bija atpakaļ ierindā, trīs musketieri labākajās bruņurupuču nindzu tradīcijās mēģinājumu telpu iekārtoja kanalizācijas šahtā. Drīz pēc tam tika iespēlēts pirmais demo ieraksts dziesmai Dirsas Izēdāji No Marsa. Briesmīgās skaņas kvalitātes dēļ visa dziesma izklausījās pēc braucoša traktora, tāpēc grupa nolēma savu stilu dēvēt par ‘traktōrcore’. Sapratuši, ka nav vērts tērēt laiku ar dzirdi traumējošiem demo ierakstiem, puiši nolēma koncentrēties tikai uz jaunu skaņdarbu komponēšanu. Vēlāk Pētera elektriskajai basģitārai saplīsa volūmes poga - viņš to vairs nevarēja pagrozīt, tādā veidā viņa spēlētais vairs nebija dzirdams. Mārtiņš un Jānis nolēma Pēteri nemest ārā no grupas, jo viņa spēlētprasme bija pārāk laba, lai arī to neviens vairs nevarēja dzirdēt. Par meistara pakalpojumu izmantošanu vai jaunas basģitāras iegādi vēl šobaltdien neviens nav iedomājies.
Kādu laiku Linda, Jāņa draudzene, ļoti gribēja pievienoties grupai un spēlēt sintezātōru. Viss jau būtu ļoti skaisti, jo, interesanti pielietots, tas var dot mūzikai vēl kādu dimensiju, bet viņas ekipējumā bija tikai bērnu spēļu sintezātōriņš ar septiņiem taustiņiem. Trijotne, balstoties uz šo faktu, pieņēma, ka arī Lindas muzikālais skils droši vien ir tikpat vērtīgs kā bērnu spēļmantiņa. Linda ļoti sadusmojās, pameta Jāni un uzlika tam lāstu. Kopš tā laika viņam ir izkrituši visi mati.
Pēc tam grupa noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju Pagrīdes Bezceris, kas apņēmās izdot un izplatīt trīs Suņa Cepeša albumus. Brašie zeļļi ar totalizatora palīdzību nopelnīja vajadzīgo naudas summu, lai izveidotu paši savu studiju, kurā viņi eksperimentē vēl joprojām un mēģina ierakstīt savu debijas albumu. Industrijas speciālisti apgalvo, ka lielāka iespēja ir sagaidīt grupas Necrophagist jauno albumu. Ierakstu kompānija Pagrīdes Bezceris savukārt ir patīkami pārsteigti, ka izdevies parakstīt līgumu ar savam daudzsološajam nosaukumam tik ļoti atbilstošu ansambli.
Viss sākās ar to, ka kādu jaunekli vārdā Mārtiņš ļoti aizrāva deju grupas Tranzīts radītā mūzika, un tās iespaidā viņš nolēma mācīties spēlēt ģitāru ar sapni kādreiz nodibināt smagās mūzikas vokāli instrumentālo ansambli. Ar ģitārspēles apguvi gan neveicās tik raiti kā gribētos. Bet laika gaitā attīstījās Mārtiņa muzikālā gaume, un viņš sāka novērtēt arvien daudzveidīgāku mūziku. Pēc pāris gadiem jaunais ziķeris atklāja, kāpēc viņa progress bija tik lēns - skatoties dažādu mūziķu koncertierakstus, viņš beidzot konstatēja, ka visu šo laiku bija turējis ģitāru otrādi. Kad šis attīstības kavēklis bija apkarots, viss jau rādījās gaišākās krāsās, līdz kamēr bija sasniegts cik necik pieņemams līmenis. Urā? Nē! Tagad bija pienācis laiks atrast domubiedrus un mēģināt piepildīt lielo sapni.
Mārtiņš meklēja un meklēja... Meklēja zem gultas, atkritumu konteinerā, telefonu grāmatā un pat sporta preču veikalā, bet neko neatrada. Arī mūziķu iecienītākajā atpūtas vietā atskurbtuvē nebija neviena potenciāla kandidāta. Tā nu viņš jau nedaudz bija atmetis tam visam ar roku, kad kādā varavīkšņainā dienā Mārtiņam bija jādodas uz slimnīcu, jo, pārāk aizrautīgi spēlējot, viņš bija pārrāvis stīgu, kuras pārrāvuma viens gals, atlecot no ģitāras, bija izbakstījis nabaga censonim aci. Viņš iekāpa liftā, lai nokļūtu slimnīcas 666. stāvā, un pēc kāda laika liftā iekāpa arī kāds jancīga paskata čalis. Redzot, ka viņam ir diezgan stilīgs Modern Talking T-krekls, Mārtiņš atcerējās, ka viņš taču arī ir liels Modern Talking fans, un nolēma uzsākt sarunu, lai īsinātu garo ceļu. Konversācijas laikā atklājās, ka šo čali sauc Jānis Bungmašīnovics, ka viņš spēlē bungas un...jā, tieši tā – meklē cilvēkus, ar kuriem kopā taisīt troksni. Un tas vēl nebija viss... Viņa brālēns Pēteris Imaginārs bija basists, un tieši viņu Jānis tagad devās apciemot, jo tas bija nonācis slimnīcā, izkrītot pa trešā stāva logu savu mēnessērdzīgo piedzīvojumu laikā. Ielicis jaunu, skaistu stikla aci, Mārtiņš devās iepazīties ar mēnessērdzīgo basistu. Ātri vien tika atrasta kopīga valoda, un visi trīs nolēma dibināt grupu. Tā kā visi ļoti aizrāvās ar austrumu kulināriju, tad jaunā apvienība tika nodēvēta par Suņa Cepeti.
Bija jāpagaida zināms laiks, kamēr Pēteris būs atguvies no kritiena, un tajā laikā puiši vēl mēģināja atrast piemērotu vokālistu savam projektam. Tas neizdevās, jo visi kandidāti izklausījās pēc Andra Teilāna. Pēc garām diskusijām tika pieņemts lēmums spēlēt instrumentāli. Kad Pēteris bija atpakaļ ierindā, trīs musketieri labākajās bruņurupuču nindzu tradīcijās mēģinājumu telpu iekārtoja kanalizācijas šahtā. Drīz pēc tam tika iespēlēts pirmais demo ieraksts dziesmai Dirsas Izēdāji No Marsa. Briesmīgās skaņas kvalitātes dēļ visa dziesma izklausījās pēc braucoša traktora, tāpēc grupa nolēma savu stilu dēvēt par ‘traktōrcore’. Sapratuši, ka nav vērts tērēt laiku ar dzirdi traumējošiem demo ierakstiem, puiši nolēma koncentrēties tikai uz jaunu skaņdarbu komponēšanu. Vēlāk Pētera elektriskajai basģitārai saplīsa volūmes poga - viņš to vairs nevarēja pagrozīt, tādā veidā viņa spēlētais vairs nebija dzirdams. Mārtiņš un Jānis nolēma Pēteri nemest ārā no grupas, jo viņa spēlētprasme bija pārāk laba, lai arī to neviens vairs nevarēja dzirdēt. Par meistara pakalpojumu izmantošanu vai jaunas basģitāras iegādi vēl šobaltdien neviens nav iedomājies.
Kādu laiku Linda, Jāņa draudzene, ļoti gribēja pievienoties grupai un spēlēt sintezātōru. Viss jau būtu ļoti skaisti, jo, interesanti pielietots, tas var dot mūzikai vēl kādu dimensiju, bet viņas ekipējumā bija tikai bērnu spēļu sintezātōriņš ar septiņiem taustiņiem. Trijotne, balstoties uz šo faktu, pieņēma, ka arī Lindas muzikālais skils droši vien ir tikpat vērtīgs kā bērnu spēļmantiņa. Linda ļoti sadusmojās, pameta Jāni un uzlika tam lāstu. Kopš tā laika viņam ir izkrituši visi mati.
Pēc tam grupa noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju Pagrīdes Bezceris, kas apņēmās izdot un izplatīt trīs Suņa Cepeša albumus. Brašie zeļļi ar totalizatora palīdzību nopelnīja vajadzīgo naudas summu, lai izveidotu paši savu studiju, kurā viņi eksperimentē vēl joprojām un mēģina ierakstīt savu debijas albumu. Industrijas speciālisti apgalvo, ka lielāka iespēja ir sagaidīt grupas Necrophagist jauno albumu. Ierakstu kompānija Pagrīdes Bezceris savukārt ir patīkami pārsteigti, ka izdevies parakstīt līgumu ar savam daudzsološajam nosaukumam tik ļoti atbilstošu ansambli.
