19. gs. 50. gados vai iespējams pat vēl agrāk pašreizējās I. Siņicina ielas rajonā aiz pilsētas robežas tika likts pamatakmens Režicas kapu kopienai.
Sākums visam bija kapi, kuros kā pirmā tika apbedīta slavenā Režicas tirgoņa Lūka Masļeņņikova–Manonī 1859. gada 20. aprīlī mirusī meitiņa. Viņas kapavieta un piemineklis saglabājušies līdz pat mūsdienām.
Jau tad pie kapsētas darbojās baznīca, kas atradās samērā nabadzīgā namā. Lūgšanu nams tika uzbūvēts 1895. gadā, bet 1906. gadā tas ievērojami pārbūvēts, uzceļot zvanu torni ar trim zvaniem un ēka ieguva mūsdienu izskatu.
Īpašs lūgšanu nama lepnums ir tā zvani. Tie lieti 1905. gadā A. S. Lavrova biedrībā Gatčinā. Viens no tiem sver 4832 kg un ir lielākais Latvijā. Šī zvana mēle vien ir 200 kg smaga.
19. un 20. gs. mijā pie lūgšanu nama izveidojās vecticībnieku komplekss. 1911. gadā tajā bija lūgšanu nams ar zvanu torni un lieveņiem, nabagmāju, mājām ekonomam un skolotājam, kompleksā ietilpa arī virkne saimniecības ēku.
Rēzeknes Vecticībnieku kapu draudzes telpās atvērts muzejs, kas atklāj Latgales vecticībnieku ikdienu un viņu dzīvesveidu. Viena no muzeja telpām atvēlēta baznīcas dzīves atspoguļošanai, citā – savākti etnogrāfiska rakstura priekšmeti. Muzeju iespējams apmeklēt, iepriekš vienojoties par apmeklējuma laiku.
