Auns

Skār­le­ta O`Ha­ra

Rak­stu­ro­jo­šais ci­tāts: «Lūk, re­dzē­si, ka es tik un tā ap­pre­cē­šos, pat tad, ja ne­spieg­šu, jūs­mī­gi ne­dre­bi­nā­šos un ne­kri­tī­šu ģī­bo­nī.»* (M. Mi­če­la, «Vē­jiem līdz­i»)

*

Auna kū­sā­jo­šā ener­ģi­ja vi­ņu ne­pa­met ne­kad, un vi­ņa op­ti­misms ne­iz­sīkst. Šīs īpa­šī­bas arī ir ie­mesls lē­ru­mam pie­dzī­vo­ju­mu, da­žā­du pār­pra­tu­mu, pe­ri­pe­ti­ju, ne­veik­lu si­tu­āci­ju un sa­durs­mju vi­ņa dzī­ves gā­ju­mā. Tie­sa, šīs īpa­šī­bas var arī Aunam ne ti­kai sa­gā­dāt ne­pa­tik­ša­nas, bet arī va­ja­dzī­ga­jā lai­kā aiz­vest va­ja­dzī­ga­jā vie­tā. Un, kad Auns ir no­ti­ku­mu epi­cen­trā un jūt, ka dzī­ve mu­tu­ļo, viņš ir pil­nī­gi lai­mīgs, tur­klāt spēj iz­paust sa­vas la­bā­kās īpa­šī­bas. «Vē­jiem līdz­i» va­ro­nes Skār­le­tas dzī­vē bi­jis daudz sma­gu pār­bau­dī­ju­mu, un ar tiem vi­ņa ti­ku­si ga­lā ar dzel­žai­nu īs­te­na Auna tvē­rie­nu – spī­tī­gi, spē­cī­gi, dros­mī­gi. Un kaut kas liek no­jaust, ka, pat ja vi­ņas dzī­ve ri­tē­tu rā­mi, Skār­le­ta sa­rī­ko­tu vir­puļ­vie­su­ļus pa­ti.