Biogrāfija
[www.ppirmizrade.lv]
Improvizācijas teātris ir skatuves forma, kurā aktieri veido izrādi bez iepriekš sagatavota scenārija. Aktīva sadarbība ar publiku ir pamats vakara izrādei, jo ainu spēlēšanai improvizatori lūdz ieteikumus no skatītājiem - darbības vietu, laikmetu, personāžu rakstura iezīmes, sapņus... Un tad notiek ķēdes reakcija, jo skatītāju ieteikumi, savienojoties ar improvizatoru skatuves iemaņām, iegūst lugas apjomu un būtību. Visas izrādes ir pilnīgi atšķirīgas, jo nekad nevar zināt, kāds ieteikums tiks saņemts no publikas un kā šis ieteikums iedarbinās improvizācijas skatuves mašīnu.
Improvizācijas virsbūve:
Improvizācijas teātra saknes stiepjas tēlā pagātnē. Jau 15. gadsimtā Itālijā darbojās "Commedia Dell' Arte" - ceļojoša profesionālu aktieru trupa, kas priecēja skatītājus ar improvizētiem humoristiskiem skečiem, par pamatu ņemot noteiktas situācijas un tēlus. Šīs itāļu brīvdabas izrādes savu popularitāti saglabāja līdz pat 18. gadsimtam, kad improvizācijas teātris pagaisa nezināmos plašumos. 19.gs. beigās lielie teātra mākslas teoretiķi un režisori Konstantins Staņislavskis un Žaks Kopo improvizāciju izmantoja kā iedarbīgu paņēmienu aktiermeistarības trenēšanai.
Par modernās teātra improvizācijas pamatlicējiem uzskatāmi Viola Spolina un Kīts Džonstons (Teātra sporta tēvs), kas pagājušā gadsimta 40. un 50. gados improvizācijas formas izmantoja kā spēles mācību procesā. Drīz vien vingrinājumi izspraucas ārpus klases sienām un kļuva par patstāvīgu priekšnesumu. Tādējādi šobrīd improvizācijas teātris ir izveidojies par atsevišķu teātra formu, kurā aktieri priekšnesumu rada uz "līdzenas vietas", savā spēle vadoties no skatītāju ierosinājumiem. Tas nozīmē, ka viss ko var redzēt improvizācijas izrādē, ne reizi nav redzēts, rodas turpat un
nekad neatkārtosies. Skatītājs improvizācijas teātrī ir neatkārtojama mirkļa liecinieks, bet aktieris - šī mirkļa radītājs. Kaut gan - par to vēl var strīdēties, kurš īsti ainu rada: aktieris, pārtopot par jebko jebkādā vietā un apstākļos, vai skatītājs, kurš nosaka ainas tēmu ar savu ierosinājumu.
Latvijā improvizācijas teātris kā patstāviga forma ienācis 1996./97. gadā ar zviedru teātra Soup Theatre viesizrādēm Jaunajā Rīgas teatrī, kad notika pirmās nodarbības zviedru improvizatoru
vadībā un pirmais starptautiskais Teātra sporta turnīrs starp Latvijas un zviedru komandām. Pēc šī notikuma plašākai sabiedrībai kļuva skaidrs, ka Teātra sports ir izklaides žanrs,
kurā aktieri uz skatuves improvizē dažādas ainas, kuras viņiem iesaka skatītāji un sacenšas savā starpā par labāko izpildījumu. Drīz tika dibināta organizācija "Teātris un izglītiba", kuras biedri, balstoties uz jau esošo un Amsterdamas 4. Starptautiskajā festivālā gūto pieredzi, turpināja attīstīt improvizācijas teātra kustību Latvijā, organizējot ikgadējus Teātra sporta turnīrus un uzsākot apmācību ciklus skolu teātru režisoriem, pedagogiem un citiem teātra entuziastiem.
Improvizācijas teātris ir skatuves forma, kurā aktieri veido izrādi bez iepriekš sagatavota scenārija. Aktīva sadarbība ar publiku ir pamats vakara izrādei, jo ainu spēlēšanai improvizatori lūdz ieteikumus no skatītājiem - darbības vietu, laikmetu, personāžu rakstura iezīmes, sapņus... Un tad notiek ķēdes reakcija, jo skatītāju ieteikumi, savienojoties ar improvizatoru skatuves iemaņām, iegūst lugas apjomu un būtību. Visas izrādes ir pilnīgi atšķirīgas, jo nekad nevar zināt, kāds ieteikums tiks saņemts no publikas un kā šis ieteikums iedarbinās improvizācijas skatuves mašīnu.
Improvizācijas virsbūve:
Improvizācijas teātra saknes stiepjas tēlā pagātnē. Jau 15. gadsimtā Itālijā darbojās "Commedia Dell' Arte" - ceļojoša profesionālu aktieru trupa, kas priecēja skatītājus ar improvizētiem humoristiskiem skečiem, par pamatu ņemot noteiktas situācijas un tēlus. Šīs itāļu brīvdabas izrādes savu popularitāti saglabāja līdz pat 18. gadsimtam, kad improvizācijas teātris pagaisa nezināmos plašumos. 19.gs. beigās lielie teātra mākslas teoretiķi un režisori Konstantins Staņislavskis un Žaks Kopo improvizāciju izmantoja kā iedarbīgu paņēmienu aktiermeistarības trenēšanai.
Par modernās teātra improvizācijas pamatlicējiem uzskatāmi Viola Spolina un Kīts Džonstons (Teātra sporta tēvs), kas pagājušā gadsimta 40. un 50. gados improvizācijas formas izmantoja kā spēles mācību procesā. Drīz vien vingrinājumi izspraucas ārpus klases sienām un kļuva par patstāvīgu priekšnesumu. Tādējādi šobrīd improvizācijas teātris ir izveidojies par atsevišķu teātra formu, kurā aktieri priekšnesumu rada uz "līdzenas vietas", savā spēle vadoties no skatītāju ierosinājumiem. Tas nozīmē, ka viss ko var redzēt improvizācijas izrādē, ne reizi nav redzēts, rodas turpat un
nekad neatkārtosies. Skatītājs improvizācijas teātrī ir neatkārtojama mirkļa liecinieks, bet aktieris - šī mirkļa radītājs. Kaut gan - par to vēl var strīdēties, kurš īsti ainu rada: aktieris, pārtopot par jebko jebkādā vietā un apstākļos, vai skatītājs, kurš nosaka ainas tēmu ar savu ierosinājumu.
Latvijā improvizācijas teātris kā patstāviga forma ienācis 1996./97. gadā ar zviedru teātra Soup Theatre viesizrādēm Jaunajā Rīgas teatrī, kad notika pirmās nodarbības zviedru improvizatoru
vadībā un pirmais starptautiskais Teātra sporta turnīrs starp Latvijas un zviedru komandām. Pēc šī notikuma plašākai sabiedrībai kļuva skaidrs, ka Teātra sports ir izklaides žanrs,
kurā aktieri uz skatuves improvizē dažādas ainas, kuras viņiem iesaka skatītāji un sacenšas savā starpā par labāko izpildījumu. Drīz tika dibināta organizācija "Teātris un izglītiba", kuras biedri, balstoties uz jau esošo un Amsterdamas 4. Starptautiskajā festivālā gūto pieredzi, turpināja attīstīt improvizācijas teātra kustību Latvijā, organizējot ikgadējus Teātra sporta turnīrus un uzsākot apmācību ciklus skolu teātru režisoriem, pedagogiem un citiem teātra entuziastiem.
