Ceļš pie sevis
„Laime ir skaņām, krāsām un smaržām piepildīts laiks” /I. Ziedonis/
Viena no dzīves lielākajām mistērijām ir atrast atbildi uz jautājumu, kāda ir mūsu dzīves jēga jeb kas ir tas, kas mūsu dzīvei sniedz piepildījumu. Bieži sev jautājam – kas mēs esam? Kas tu esi man un kas esmu tev? Galu galā – kas es pats esmu? Kur ir mūsu vieta šai skaistajā pasaulē?
Nav vienas atbildes uz šo jautājumu, jo katram tā būs citādāka. Viktors Frankls ir teicis, ka „cilvēkiem šodien ir vairāk līdzekļu, lai dzīvotu, bet nav mērķu”. Līdz ar to. Katram pašam tiesības izlemt, kā viņš veido savu dzīvi. Ir sev jāpajautā, kāds ir mans dzīves aicinājums un pēc kādiem mērķiem es tiecos. Katrs pats, paļaujoties uz sevi, savām vērtībām un vajadzībām, izdara secinājumus vienā vai otrā virzienā, kas piešķir, skaidrojumu visam, kas ar mums notiek.
Kā veiksmīgi rast savas dzīves piepildījumu?
Mums ir jāapzinās, ka dzīvojam tieši šeit un tagad, tieši šajā laikā un šajā pasaulē. Kā to visveiksmīgāk izdarīt? Vispirms jau jāapzinās, ka mēs dzīvojam nevis eksistējam. Reizēm, lai radītu veiksmīgu dzīvi, pietiktu tikai ar to, ka mēs atslābinātu saiti ar savu pagātni un konstatētu, ka tai piedēvētā vara nav nekas cits, kā mūsu iztēles konstrukcija.
Parasti paiet laiks, līdz saprotam, ka nevajag gaidīt no ārpuses to, kas var nākt tikai no mums pašiem. Un kad šī atklāsme ir atnākusi, mēs vairs neskrienam pakaļ savam paštēlam, ko esam radījuši uzmācīgā vēlmē izdabāt citiem. Ir jāuzmanās, lai mēs nepaliktu visu mūžu gaidās, izmisīgi turoties pie visa, kas šķiet gatavs dot atbildi. Mums jāmācās sevi pieķemt tādus, kādi esam, ir vairāk sevi jāmīl. Tad mūsu dzīve vairs nebūs pakļauta nemitīgiem pūliņiem iegūt citu atzinību. Tomēr citu cilvēku priekšstats mums nepieciešams attīstībai, lai mēs varētu izaugt. Izaugt nozīmē patiešām mīlēt. Mīlēt nozīmē dzīvot un elpot pateicībā. Šeit svarīgs ir morāls atbalsts no sev tuvajiem cilvēkiem, draudzība un mīlestība, kā arī svarīgi, lai apkārtējie mūs pieņem tādus, kādi mēs esam, jo mēs katrs esam neatkārtojams.
Vienkāršība, pateicība un pārliecība ir kā trīs vaļi, uz kuriem var balstīties saņemot turpmākā ceļa norādes. Tāpat sevī jāspēj atrast harmoniju, mieru, kopā ar nelielu veiksmes devu un pakļaušanos. Svarīgs komponents ir arī pateicība. Nepieciešama pacietība izzināt (ne tikai zināt), sadzīrdēt un saredzēt (ne tikai dzirdēt vai apskatīt).
Izmainīt savu dzīvi ir iespējams
Ja cilvēks patiesi gribēs savā dzīvē kaut ko mainīt, viņš vienmēr atradīs iespēju to paveikt, bet, ja negribēs, tad atradīs ērtu aizbildinājumu nevarēšanai. Dzīve ir vai nu rezultāts, vai arī iemesli, kuru dēļ rezultāta nav. Protams, reizēm liekas, ka ir grūti, ka nekas nesanāk, bet atcerieties, ka vienīgi ievainotā gliemežnīcā var izaugt pērle.
Mums jācenšas izvairīties no divu veidu maldiem – ticēt tam, kas nav patiesība un neticēt tam, kas ir patiesība. Tādēļ ir svarīgi dzīves laikā kļūt par mums pašiem tik lielā mērā, cik iespējams. Tas dod iespēju brīvi izvēlēties, pieņemt un apzināties šī brīža vajadzības. Katram ir tiesības izvēlēties sev piemērotāko pārmaiņu un izaugsmes tempu. Galvenais ir cienīt un mīlēt sevi. Jāatceras, ka dzīve, jāuztver tā, lai tajā būtu mazāk vietas stresam, jāprot atšķirt brīvību no nebrīves, un jāmācās neņemt galvā to, ko nevaram ietekmēt. Tikai tas ļaus mums apzināties dzīves vērtīgumu un pieņemt citu cilvēku sasniegumus. Katrs pats atbild par savu laimi un saviem lēmumiem.
Ļoti svarīgs ir dvēseles līdzsvars, kas ir atkarīgs no tā, uz kuru pusi nosliecamies. Iestaigājot taciņu, uz kuras tu visiem esi kaut ko parādā, nomaini ar citu - brīvu no saistībām. Arī tādā veidā ir iespējams rast līdzsvaru savā dzīvē. Atrodi laiku meditācijai, kurā tavs ES ir paliekošs un iet savu ceļu nākotnē. Un ļaujies klusuma baudīšanai, jo klusumā pie mums atnāk savu iespēju apzināšanās un mēs pārejam no "es gribu" uz "es varu". Savukārt saviem tuviniekiem ļauj sajust savu mīlestību un dari tiem par to zināmu.
Nereaģējiet vētraini uz ikdienišķiem sīkumiem
Ir lietas, ko mēs nevaram mainīt, un pat to apzināties, reizēm uztraucamies par dažādiem sīkumiem, kas patiesībā itin nemaz nav nozīmīgi. Šajā gadījumā labi spēj palīdzēt atrašanās dabā - pastaigas, kas ne tikai nostiprina mūsu organismu, bet arī piepilda plaušas ar gaisu, tādā veidā ļaujot sakārtot domas. Kustības svaigā gaisā ir kā zelta eliksīrs. Lielisks ieradums ir arī lietot daudz šķidrumu.
Cilvēks nevar pastāvēt bez attīstības, tā ir kā dzīvības enerģija, tomēr bieži starp cilvēku un dzīvi veidojas caurspīdīga siena, kuru viņš pats ir uzcēlis. Šo sienu veido bailes, stereotipi, agresija, neuzticēšanās. Tas atkarīgs no ģimenes, audzināšanas, no vērtībām un daudz kā cita. Ja cilvēks neizprot dzīvi, tad viņš no tās baidās, tāpēc aizstāvas, meklējot dažādus aizbildinājumus savām neveiksmēm. Bailes šajā gadījumā palīdz saglabāt dzīvību. Tās bailes, kas nepamatoti mūsos uzkrājas, tad arī veido šo caurspīdīgo sienu un nelaiž cauri dzīvības enerģiju, kas vajadzīga attīstībai.
Nevajag sērot par pagājušo un drudžaini turēties pie pagātnes. Tieši otrādi - vajag aktīvi darboties, jo tad tiks realizētas jaunās idejas. Jācenšas, lai mūsu turpmākā ceļa pavadoņi būtu prieks un piepildījums.
Krāj pozitīvas emocijas, sniedzot sev iespēju dzīvot aizrautīgi, izmantojot visas iespējas, ko tā sniedz. Ļaujies iedvesmai, ļauj uzplaukt sevī puķei, riskē, mēģini! Nebaidies sev uzticēties, jo tas veicina veiksmi un izdošanos. Ļauj izdarīt sev izvēli par to, kas kurā mirklī ir svarīgāks. Un ļauj sev iemīlēties kaut vai saulrietā vai smaidā. Un galvenais - ļaujies sajūtai, ka nekas nav ārpusē, viss ir manī.