Jautājumi un atbildes
Labdien, Inese! Sirsnīgs paldies, par Tavām grāmatām. Mācos,mācos un jāsaka izdodās! Tikai pēdējā laikā netieku gudra, kas notiek ar veselību. Sāp mugura viduklī. Nevaru izdomāt, ko daru nesaskaņa ar sevi jeb tas ir kā savādāk? Paldies par laiku, ko veltīsi man atbildot. Un no sirds vēlu Tev spēku un izturību!Ineses atbilde
Paldies par laba vēlējumiem!
Vidukļa sāpes var simbolizēt, ka lūzti uz pusēm. Ka viena Tava daļa tiecas uz kaut ko vienu, un otra uz ko pretēju. Vēl var būt, ka pagātne ar nākotni nesakrīt, jo ķermeņa lejas daļa simbolizē pagātni, augšdaļa nākotni un vidū tās satiekas tagadnē.
Kā skaidrot to, ka vīrietis ir, nu teikšu, diezgan greizsirdīgs... Kopā vēl nedzīvojam, bet nedod Dievs, es parunāšu ar kādu vīrieti - uzreiz izpleš spārnus... Pašam, es pieļauju, sievietes netrūkst... Kādēļ tā, man nav skaidrs?Paldies par laba vēlējumiem!
Vidukļa sāpes var simbolizēt, ka lūzti uz pusēm. Ka viena Tava daļa tiecas uz kaut ko vienu, un otra uz ko pretēju. Vēl var būt, ka pagātne ar nākotni nesakrīt, jo ķermeņa lejas daļa simbolizē pagātni, augšdaļa nākotni un vidū tās satiekas tagadnē.
Ineses atbilde
Nu droši vien, ka Tev ir nopietni jāpadomā, vai būt ar šādu cilvēku kopā.
Mums jāatcerās, ka vīrietim sievieti būtu jāaplido pēc sievietes scenārija un tikai tad viņš var domāt un cerēt, ka viņa viņu izvēlēsies.
Bet jau jau sākumā viņš izrāda savu "nesmuko" pusi un pat necenšas iepatikties, tad....neko viņam nevar palīdzēt.
Man ir bijušas šādas greizsirdības pilnas attiecības un vienīgo, ko varu teikt, paldies Dievam, ka toreiz neapprecējos. Tas ir ļoti graujošs attiecību modelis.
Sveiciens! Vai miruša cilvēka mantas var ietekmēt man tuva vīrieša darbību, enerģiju, viņam bieži atgadās ķibeles, lietas nekustās. Jau vairāki gadi pagājuši, bet viņš neatbrīvojas no viņā saulē aizgājušās sievas mantām. Vai tas būtu netaktiski, ja pateikšu to viņam? Paldies!Nu droši vien, ka Tev ir nopietni jāpadomā, vai būt ar šādu cilvēku kopā.
Mums jāatcerās, ka vīrietim sievieti būtu jāaplido pēc sievietes scenārija un tikai tad viņš var domāt un cerēt, ka viņa viņu izvēlēsies.
Bet jau jau sākumā viņš izrāda savu "nesmuko" pusi un pat necenšas iepatikties, tad....neko viņam nevar palīdzēt.
Man ir bijušas šādas greizsirdības pilnas attiecības un vienīgo, ko varu teikt, paldies Dievam, ka toreiz neapprecējos. Tas ir ļoti graujošs attiecību modelis.
Ineses atbilde
Bijušās sievas mantas palīdz viņam uzturēt kopēju enerģiju ar bijušo sievu un caur domām un atmiņām zemapziņā visu laiku būt saistībā ar viņu.
Vai ko teikt?
Domāju, ka jāļauj cilvēkam pašam sajust, kurā brīdī viņš būs gatavs kaut ko mainīt.
Labdien,es āti apvainojos un asaras...it kā ļoti sievišķīgi...bet no darba devēja puses vājuma pazīme,slikti...man vajag iemācīties cīnīties?
Kā izdzīvot šajā pasaulē?Bijušās sievas mantas palīdz viņam uzturēt kopēju enerģiju ar bijušo sievu un caur domām un atmiņām zemapziņā visu laiku būt saistībā ar viņu.
Vai ko teikt?
Domāju, ka jāļauj cilvēkam pašam sajust, kurā brīdī viņš būs gatavs kaut ko mainīt.
Ineses atbilde
Nē - nevajag cīnīties. Vajag pieņemt, ka tā ir. Un pašai par sevi dažbrīd pat pasmieties. Es arī pati bieži raudu. Dažreiz pat semināros. Nu ne jau aiz apvainojuma, bet dēļ emocionalitātes. un tad bieži vien saku "te man drusku jāparaud" un ar pašapziņu turpinu situāciju vadīt tālāk.
Cita lieta, ka Tev jāsāk ar sevi strādāt, lai neapvainotos. Nav jēga apvainoties. Tās ir Debesis, kas Tevi trennē. Tie cilvēki tikai atveido lomas :))) Tātad - apvainoties nav uz ko :)))
Labvakar. Es par to vainas apziņu, ka neraujos uz pusēm, dzīvoju baudot. Arī mani tā 'apciemo' un ļoti labi to nospoguļo kolēģi vai radinieki. Jūtos tāda kā dīkdiene un sajūta, ka konkrētā sabiedrība mani tādu atslābinātu nepieņem, jo es tajā brīdī 'neesmu ar viņiem uz viena viļņa. Ko darīt ar vainas sajūtu, kā no tās izārstēties? Es ar prātu saprotu, ka mēs paši izvēlamies kā dzīvot, bet vainas sajūta rodas tā kā tā. Paldies par atbildi.Nē - nevajag cīnīties. Vajag pieņemt, ka tā ir. Un pašai par sevi dažbrīd pat pasmieties. Es arī pati bieži raudu. Dažreiz pat semināros. Nu ne jau aiz apvainojuma, bet dēļ emocionalitātes. un tad bieži vien saku "te man drusku jāparaud" un ar pašapziņu turpinu situāciju vadīt tālāk.
Cita lieta, ka Tev jāsāk ar sevi strādāt, lai neapvainotos. Nav jēga apvainoties. Tās ir Debesis, kas Tevi trennē. Tie cilvēki tikai atveido lomas :))) Tātad - apvainoties nav uz ko :)))
Ineses atbilde:
Vainas apziņa rodas no mūsu vīrišķās audzināšanas un vērtību sistēmas nesakritības ar to, ka sākam dzīvot sievišķīgi.
Un tā pazudīs tad, kad sajutīsim - cik vērtīga ir tieši sievišķā enerģija un cik fantastiski tā uzlādē vīrieti un rada pārējiem brīnišķīgu vidi izpausmei.
Vainas apziņa rodas no mūsu vīrišķās audzināšanas un vērtību sistēmas nesakritības ar to, ka sākam dzīvot sievišķīgi.
Un tā pazudīs tad, kad sajutīsim - cik vērtīga ir tieši sievišķā enerģija un cik fantastiski tā uzlādē vīrieti un rada pārējiem brīnišķīgu vidi izpausmei.