PĒRKONA ZĪME

Pērkons ir viens no vecākajiem senču dieviem un tiek dēvēts arī par Veco Tēvu. Latvijā Pērkona krusts sastopams jau no 3.-4.gs. izrakumos atrastajās lietās. Agrajā dzelzs laikmetā tas attēlots, piemēram, latgaļu bronzas rotās un somugru cilšu emaljētās saktās. Vēlajā dzelzs laikmetā rakstam parādās jau daudz dažādu atvasinājumu un ir sastopami dažādi krāšņi varianti.

Šai zīmei ir vairāki nosaukumi – Pērkona krusts, Uguns krusts, zaru krusts vai svastika. Pērkona krusts jeb Uguns krusts simbolizē un piesaista laimi, enerģiju, uguni, pērkonu un vēju. Šai zīmei ir ļoti liels variantu skaits. Uguns krusts ir saistīts ar Sauli, Laimu (tāpēc to reizēm sauc arī par Laimas krustu) un Pērkonu, tādēļ to mēdza iegriezt bērna gultiņas galā, kā arī ieaust jostā ar kuru bērnu satin. Kādreiz Augškurzemē bija paraža, bērniņam piedzimstot, mājas spāres galā pakārt kokā grieztu ugunskrustu, kuru noņem tikai cilvēkam nomirstot. Šī zīme, tāpat kā Jumis, bieži ir redzēta uz svētakmeņiem, kā arī plaši izmantota amuletos, rotās un zintniecībā. Jostās, sagšās, cimdos u.c. šo zīmi ierakstīja, lai nēsātāju pasargātu no visa ļaunā. Pērkons darbojas kā visu ļauno spēku vajātājs.

Pērkona krusts ir ļoti spēcīga un populāra zīme visā pasaulē, pazīstama jau vismaz 5000 gadus. Negatīvais ir tas, ka bieži tā tiek asociēta ar nacistu kustību 30. gados Vācijā. Nav šaubu, ka Hitlers ir piešķīris šai zīmei nelabu slavu vēl uz ilgiem laikiem, tomēr vajadzētu mācīties atšķirt Pērkona jeb Uguns krusta pielietojuma gadījumus - kur tas ir domāts, atbalstot neonacistus, bet kur cienot un lietojot savas tautas kultūras mantojumu. Atliek vienīgi nožēlot, ka tik daudz cilvēku mūsdienās vēl joprojām tik slikti pārzin vēsturi un etnogrāfiju.