Biogrāfija
Tātad: ZE KRAMS
Kopš pagājušā gadsimta 80. gadu sākuma eksistējošs smagās rokmūzikas grupējums, kas gan savulaik īpaši plašu darbību neizvērsa, paspējot vien piedalīties dažos rokmūzikas festivālos un pašu piemiņai ierakstīt dažas, no tehniskā aspekta raugoties, pilnībā nebaudāmas dziesmas. Toties dalība, piemēram, festivālā “Roks par neatkarību” 1989. gada martā jau vien ir ko vērta, jo iespēja nodemonstrēt savu principiālo pilsonisko stāju, gan arī Sporta pilī uzstāties vismaz 5000 lielai auditorijai vēl ilgi rādījās sapņos...
Tagad, kad kopš tiem burvīgajiem laikiem pagājusi jau trešā daļa gadsimta, nostaļģiskas sajūtas pamudināja izmantot laikmetīgās tehnoloģijas, lai atjaunotu jeb faktiski beidzot sakarīgā formātā pabeigtu vētrainajā jaunībā tapušās noskaņas. Turklāt tas likās svarīgi arī nolūkā godināt vienu no grupējuma pamatakmeņiem Gintu Gaspersonu, kurš diemžēl traģiski šķīrās no šīs pasaules jau 90. gadu otrajā pusē. Viņš šo mirkli noteikti būtu pelnījis.
Tostarp sastāva ziņā grupējumu patiešām tā arī var dēvēt – viena no iespaidīgākajām mazzināmajām 80. gadu pagrīdes supergrupām... Faktiski tā noformējusies jau 1978. gadā, kad Rīgas 4. vidusskolas aizsskatuves kambarītī repertuāru skolas ballītēm tapināja un īstenoja klasiskais sastāvs – Gints Gaspersons, Juris Narkēvičs, Uģis Rūķītis un Arnis Terzens. Tad pat nosaukuma nemaz nebija. Teiksim tā – vienkārši ZE GRUPA, un viss. Un mūžīgs rokenrols. Un – beidzās skola, un beidzās arī grupa.
Loģiskāks turpinājums iestājās ap 84. un 85. gadu, kad čaļi bija izmācījušies augstskolās, padienējuši armijā, apprecējušies un sākuši strādāt. Nemiers turpināja briest, un tad arī tapa KRAMS, kurā vairs nebija Uģis, kurš pārtapa vētrainā laikmetīgās modes drēbniekā, savukārt Gintam, Jurim un Arnim pievienojās dziedošais tālrādes žurnālists Vilnis Bīriņš un bungu bliezējs Aivars Freimanis, kurš tagad vairāk pazīstams kā rokerējošais motociklu drillētājs Frīdis. Laika gaitā sastāvā pamainījās galvenokārt solisti, kuru lomas pildīja gan vēlākais aktieris Ivars Šterns, gan Dārziņskolas vokālais diplomants Jānis Veide. Bija vēl arī citādi meklējumi un tostarp arī dažādi individuālie sānsoļi.
Vispār jau klājās itin neslikti, grupējums bija uzkāpis principā uz pareizās takas, un, kā teicis klasiķis – vajadzēja tikai rakt. Taču... Ir dažādi iemesli, kāpēc grupējums neturpināja savu aktīvo darbību un loģiski sagaidāmo augšupeju. Viens no tiem bija pienākušie vispārējie 80. un 90. mijas juku laiki, un tajā, kā zināms, zuda un apjuka daudzi mākslām kalpojošie ļaudis. Kad pēc vairākiem gadiem viss tā kā puslīdz nostabilizējās, izrādījās, grupējuma kaujinieki pa to laiku jau pamatīgi pieauguši, atraduši katrs savu stabilo vietu jaunajā dzīvē jeb, tēlaini izsakoties – iekāpuši uzvalkos un uzsējuši šlipses, par sevis izteikšanu smagajā mūzikā vairs daudz nenorūpējoties. Un iestājās lielā pauze – līdz šodienai.
Varbūt nevar gluži apgalvot, ka tagad un ar nosaukumu ZE KRAMS grupējums atgriezies apritē. Katrā ziņā laikam jau ne uz skatuves – jo tur, kā var nešaubīgi redzēt, tagad jau tāpat vietas knapi pietiek kaut kam gluži citam. Taču, izrādās, kopīga sanākšana, muzikālā sprēgāšana, knibināšanās laikmetīgajās mūzikas tapināšanas platformās un visa tā kopēja aura un eiforija joprojām spēj vecos bukus bezgala suģestēt, valdzināt, pavedināt un priecēt. Un galvenais joprojām ir tas, ka pašiem bezgalīgi patīk! Lieku jautājumu praktiski nevienam nav! Viss pārējais līdz ar to ir otršķirīgs.
Lūk, un tāpēc jau ir skaidrs, ka tik ilgi, kamēr dūša vien ļaus, ZE KRAMS tagad turpinās saviesīgi grabināt, priecēt viens otru – un varbūt arī iespējamos šīs mūzikas cienītājus – ar jauniem ierakstiem. Kamēr pamazām tapa četras desmitgades gaidītais debijas albums, raugi, paralēli panāca vaļā visas atmiņu cukas un visnotaļ grodi savērpušies jau vismaz vēl divi nākamie albumi. Visdrīzāk, tie arī taps un noformēsies, jo principā atlicis vairs tikai salīdzinoši nieks – nodot visu to materiālu skaņu meistarošanas profesionāļu rokās.
Vēl var piebilst, ka ZE KRAMS tātad debijas albumā “Tas ir dzīrotspēks” gluži kā tikai pašiem grupējuma kaujiniekiem vien saprotamā izlasē atbilstoši formāta ietilpībai sakopotas iespējami spilgtākās kompozīcijas no tiem tālajiem 80. gadiem.
Patlaban ZE KRAMS ir:
Arnis Terzens - ģitāras
Juris Narkēvičs - bass
Jānis Veide - balss
Īzijs Drumers II - bungas :)
Kopš pagājušā gadsimta 80. gadu sākuma eksistējošs smagās rokmūzikas grupējums, kas gan savulaik īpaši plašu darbību neizvērsa, paspējot vien piedalīties dažos rokmūzikas festivālos un pašu piemiņai ierakstīt dažas, no tehniskā aspekta raugoties, pilnībā nebaudāmas dziesmas. Toties dalība, piemēram, festivālā “Roks par neatkarību” 1989. gada martā jau vien ir ko vērta, jo iespēja nodemonstrēt savu principiālo pilsonisko stāju, gan arī Sporta pilī uzstāties vismaz 5000 lielai auditorijai vēl ilgi rādījās sapņos...
Tagad, kad kopš tiem burvīgajiem laikiem pagājusi jau trešā daļa gadsimta, nostaļģiskas sajūtas pamudināja izmantot laikmetīgās tehnoloģijas, lai atjaunotu jeb faktiski beidzot sakarīgā formātā pabeigtu vētrainajā jaunībā tapušās noskaņas. Turklāt tas likās svarīgi arī nolūkā godināt vienu no grupējuma pamatakmeņiem Gintu Gaspersonu, kurš diemžēl traģiski šķīrās no šīs pasaules jau 90. gadu otrajā pusē. Viņš šo mirkli noteikti būtu pelnījis.
Tostarp sastāva ziņā grupējumu patiešām tā arī var dēvēt – viena no iespaidīgākajām mazzināmajām 80. gadu pagrīdes supergrupām... Faktiski tā noformējusies jau 1978. gadā, kad Rīgas 4. vidusskolas aizsskatuves kambarītī repertuāru skolas ballītēm tapināja un īstenoja klasiskais sastāvs – Gints Gaspersons, Juris Narkēvičs, Uģis Rūķītis un Arnis Terzens. Tad pat nosaukuma nemaz nebija. Teiksim tā – vienkārši ZE GRUPA, un viss. Un mūžīgs rokenrols. Un – beidzās skola, un beidzās arī grupa.
Loģiskāks turpinājums iestājās ap 84. un 85. gadu, kad čaļi bija izmācījušies augstskolās, padienējuši armijā, apprecējušies un sākuši strādāt. Nemiers turpināja briest, un tad arī tapa KRAMS, kurā vairs nebija Uģis, kurš pārtapa vētrainā laikmetīgās modes drēbniekā, savukārt Gintam, Jurim un Arnim pievienojās dziedošais tālrādes žurnālists Vilnis Bīriņš un bungu bliezējs Aivars Freimanis, kurš tagad vairāk pazīstams kā rokerējošais motociklu drillētājs Frīdis. Laika gaitā sastāvā pamainījās galvenokārt solisti, kuru lomas pildīja gan vēlākais aktieris Ivars Šterns, gan Dārziņskolas vokālais diplomants Jānis Veide. Bija vēl arī citādi meklējumi un tostarp arī dažādi individuālie sānsoļi.
Vispār jau klājās itin neslikti, grupējums bija uzkāpis principā uz pareizās takas, un, kā teicis klasiķis – vajadzēja tikai rakt. Taču... Ir dažādi iemesli, kāpēc grupējums neturpināja savu aktīvo darbību un loģiski sagaidāmo augšupeju. Viens no tiem bija pienākušie vispārējie 80. un 90. mijas juku laiki, un tajā, kā zināms, zuda un apjuka daudzi mākslām kalpojošie ļaudis. Kad pēc vairākiem gadiem viss tā kā puslīdz nostabilizējās, izrādījās, grupējuma kaujinieki pa to laiku jau pamatīgi pieauguši, atraduši katrs savu stabilo vietu jaunajā dzīvē jeb, tēlaini izsakoties – iekāpuši uzvalkos un uzsējuši šlipses, par sevis izteikšanu smagajā mūzikā vairs daudz nenorūpējoties. Un iestājās lielā pauze – līdz šodienai.
Varbūt nevar gluži apgalvot, ka tagad un ar nosaukumu ZE KRAMS grupējums atgriezies apritē. Katrā ziņā laikam jau ne uz skatuves – jo tur, kā var nešaubīgi redzēt, tagad jau tāpat vietas knapi pietiek kaut kam gluži citam. Taču, izrādās, kopīga sanākšana, muzikālā sprēgāšana, knibināšanās laikmetīgajās mūzikas tapināšanas platformās un visa tā kopēja aura un eiforija joprojām spēj vecos bukus bezgala suģestēt, valdzināt, pavedināt un priecēt. Un galvenais joprojām ir tas, ka pašiem bezgalīgi patīk! Lieku jautājumu praktiski nevienam nav! Viss pārējais līdz ar to ir otršķirīgs.
Lūk, un tāpēc jau ir skaidrs, ka tik ilgi, kamēr dūša vien ļaus, ZE KRAMS tagad turpinās saviesīgi grabināt, priecēt viens otru – un varbūt arī iespējamos šīs mūzikas cienītājus – ar jauniem ierakstiem. Kamēr pamazām tapa četras desmitgades gaidītais debijas albums, raugi, paralēli panāca vaļā visas atmiņu cukas un visnotaļ grodi savērpušies jau vismaz vēl divi nākamie albumi. Visdrīzāk, tie arī taps un noformēsies, jo principā atlicis vairs tikai salīdzinoši nieks – nodot visu to materiālu skaņu meistarošanas profesionāļu rokās.
Vēl var piebilst, ka ZE KRAMS tātad debijas albumā “Tas ir dzīrotspēks” gluži kā tikai pašiem grupējuma kaujiniekiem vien saprotamā izlasē atbilstoši formāta ietilpībai sakopotas iespējami spilgtākās kompozīcijas no tiem tālajiem 80. gadiem.
Patlaban ZE KRAMS ir:
Arnis Terzens - ģitāras
Juris Narkēvičs - bass
Jānis Veide - balss
Īzijs Drumers II - bungas :)
