Dzejoli rakstīju visai sen. Zināju - pienāks brīdis un tas manī ieskanēsies...
***

Stundā, kad saule rietēs,
tu būsi manās domās.
Saules starā, siltā lietus asarā
projām ies vasara.

Plaukstas sils pīlādžu liesmās,
tajās līs lāsumains maigums,
vējš elpu uzšūpos debesīs zilās,
līdz vaigos sadegs bērnišķīgs mulsums.

Paliks elpas dziļums
un debess augstums,
mazliet vakarējās ilgās
tevi sildīs manas dziesmas.

Nāk rudens...
/Marita Snipke/