Biogrāfija
Grupa Never in Use (sākotnēji N.O.U.) radās Valmierā, tālajā 1996. gadā. Pirmais par grupas veidošanu sāka funktierēt Valmieras ģimnāzijas 9.b klases audzēknis Kristaps Pētersons, kurš tolaik jau pieprata ģitāras spēli un ar mājas maģīti bija ierakstījis vairākus gabalus kasetēs, kas tika dalītas draugiem, tā teikt, ievērtēšanai.
Draugi izteicās atzinīgi un Kristaps nolēma kalt dzelzi, kamēr karsta un uzrunāja klasesbiedru Artūru Cukuru, lai tas nāk potenciālajā blicē spēlēt bungas. 'Kāpēc ne?', domāja Artūrs un parakstījās. Pieredze uz komplekta gan Artūram nebija nekāda, vien pirms tam orķestrī manuālā basbunga bija spēlēta. Bet arī tas ir vairāk kā nekas.
Tagad tikai atlika sameklēt cilvēku (vēlams normālu čali, tādu pašu, par kādiem sevi uzskatīja pirmie divi dalībnieki), kas varētu raustīt basu. Tā viendien Kristaps ar Artūru klaiņojot pa Rīgas ielu, apmēram pie Kultūras nama iedomājās, ka šis čalis varētu būt...mmm.. nu, tas 'ēriks' no astotās klases (Jānis Lapiņš). Kārtīgi nosmējušies par savu asprātību - nokristīt Jāni par Ēriku, čaļi vienojās tuvākajās dienās uzrunāt Lapiņu Janku, lai tas nāk spēlēt basu. Kā gadījās, kā ne - Jānis parakstījās un pie tam nepavisam neapvainojās, ka šo mēdz dēvēt arī par Ēriku.
Sākās pirmie mēģi Valmieras mūzikas skolas muzeja telpās. Tur gan bija sasodīti auksti, bet jaunības maksimālismā tas tika pieciests un čaļi gatavoja programmu pirmajam koncim Priekuļu tehnikumā, kā arī paralēli plānoja ierakstu turpat Valmieras Mūzikas skolas "studijā". Tagad par tādu studijas aprīkojumu smieklos kratītos jebkurš kaut nedaudz no skaņu tehnikas sajēdzošs pilsonis, bet tolaik Valmierā īsti citu iespēju ierakstīties nemaz nebija, pie tam tika izzondēts, ka Mūzikas skolā būs vislētāk. Šajā studijā tika ierakstīti pirmie gabali - Blind, Son of Moon un Gave.
Šobrīd slinkums tālāk rakstīt, turpinājums sekos. :)
Šķiet, tas bija 1997. gada janvāris, kad N.O.U. pirmoreizi atrādījās plašākai publikai - uzstājāmies Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma organizētajā "Zvaigžņu ballē". Vai es vairs atceros, kā mēs nospēlējām? Nē. Un droši vien, ka sūdīgi. Būtiskākais ieguvums (vismaz man) no šī koncerta bija iepazīšanās ar Kursīšu Kristīni no Jāņmuižas, ar kuru Kristaps, šķiet, bija jau iepriekš pazīstams.
Lai nu kā mēs tur nospēlējām, āķis lūpā bija un turpinājām aktīvi meklēt iespējas uzstāties.
Šeit nu būtu īstā vieta vienam kuriozam iz jauno censoņu koncertdzīves..
Pašos pirmsākumos bijām visai vāji aprīkoti ar instrumentiem - Kristapam bija tikai akustiskā ģitāra, Ērikam personīgā basa vispār nebija (tas vajadzības gadījumā tika palienēts) un man bija pieejams orķestra "Signāls" bungu komplekts. Līdz ar to dalība koncertā bija zināmā mērā laimes spēle - aizdos vai neaizdos kāds Kristapam elektrisko ģitāru un pedāli. Pirmā Priekuļu koncerta veiksmīgās pieredzes spārnoti (tur Kriša visu veiksmīgi aizņēmās) tādi paši pusnabagi devāmies uz Smilteni - tur kultūras namā bija paredzēts ņekijs koncis. Ieradāmies Smiltenē, iekārtojāmies apartamentos (manai vecaimammai Smiltenē ir māja, kuru vajadzēja tikai iekurināt un dzīvot nost) un devāmies uz notikuma vietu, kur tikām mēreni šokēti. Pirmārt, citu bliču kolēģi ne pa kam negribēja aizdot Krišam giču tāpat par paldies (ja nemaldos, tika prasīts polšs), otrkārt - parādījās vēl viena, pavisam idiotiska prasība no orgkomitejas - ka par dalību koncī jāmaksā 10 Ls. Vāks. Nospriedām, ka tas nav normāli un pasūtījām tos organizētājus vienu māju tālāk. Precīzāk - paši devāmies pāris mājas tālāk, turpat pa Atmodas ielu līdz Blaumaņa krustam, kur relaksēti iztukšojām līdzpaņemtos alkohola krājumus, klausoties egļu malkas nomierinošajā sprakšķēšanā..
Tomēr drīz arī sekoja pirmās izmaiņas grupas sastāvā, jo par iekšējās disciplīnas sistemātisku neievērošanu no sastāva tika atskaitīts Ēriks. Tā kā basisti uz ielām nemētājas, īsu brīdi bijām nelielās sprukās. Bet drīz vien tika rasts risinājums - par bundzinieku nolēmām uztaisīt klasesbiedru Kasparu Čakānu (jebšu Čaki), man deleģējot atbildību par basa līniju. Čakim līdz šim fantastiskajam karjeras pagriezienam nebija vispār nekādas muzikālas pieredzes, vispār nebija nekad spēlējis bungas. Bet es pats jau faktiski nebiju īpaši labāks. Drīz vien Čakis jau bija iemācījies visu, ko es viņam varēju iemācīt un profesionālā ziņā aizgāja man garām, kamēr es ar Krišas un Dieva palīdzību centos attīsties par kaut cik jēdzīgu basistu.
Šobrīd atkal slinkums tālāk rakstīt, turpinājums sekos. :)
Šādā sastāvā sākām aktīvi mēģināt (tieši iekrita skolēnu vasaras brīvlaiks) pie Kristapa vecāsmammas - Burkānciemā. Man šķiet, ka Kristapam vienu brīdi uznāca zajobs, jo viņš jau sāka klepot par blices izjukšanu. Tomēr mēs ar Čaki pratāmies, ievērojām disciplīnu un blice nekur neizčibēja. Tā mēs cītīgi vasarā pastrādājām un rudenī sākām aktīvu koncertdzīvi.
Iesildījāmies ar pilnīgi neapmeklētu koncertu kafejnīcā "Santa", Cēsīs. Ja gribam būt godīgi, pavisam neapmeklēts tas nebija - skatītājos bija nākamās koncertprogrammā paredzētās blices čaļi. Bet nu kafejnīca "Santa" arī varēja atrast labāku vietu, kur eksistēt, jo posmā starp Cēsīm un Priekuļiem.. nu paši saprotat.
Bet tas nekas. Drīz vien jau mēs bijām tādā leģendārā pasākumā kā "Nakts bez zvaigznēm". Tajos laikos tas skaitījās ievērības cienīgs festivāls un mēs paši sajutāmies sasodīti lepni, ka esam tur tikuši. Vēl jo vairāk, kad pasākuma vadītājs, uzkačājot publiku izsludināja konkursiņu ar jautājumu - cik šiem čaliem kopā ir gadu? Atbilde bija 46 (mums ar Krišu pa 15, Čakim 16), uz ko publikai atlika tikai pārsteigumā noelsties. Šis koncerts iespiedās atmiņā arī ar čigānu (jeb, kā tagad pieņemts teikt - romu) patvaļu, kuri ieradās grimmētāvā un vienkārši sāka dauzīt šampanieša pudeles pret miermīlīgu pilsoņu, respektīvi mūziķu un viņu draugu galvām. Arī mūsu bundzinieks Čakis tika tajā jandāliņā, bet tik veiksmīgi izlikās par gulošu, ka tika cauri ar vieglu izbīli.
Tagad atkal besis.. turpinājums sekos!
Apmēram ap to laiku mēs nospriedām, ka nebūtu slikti blici nedaudz paplašināt - ieviešot atsevišķu ritma ģitāristu, lai Kriša var netraucēti zolēt un zoles laikā neiestājas tukšums. Kā pirmais risinājums no manas puses tika priekšā celts vecais labais Ēriks. Kristaps gan spēcīgi pretojās, bet beigās man izdevās pielauzt un Ēriks tika uzņemts grupā atpakaļ jaunā ampluā. Ilgi gan viņš atkal nenoturējās, jo sākās vecās kaites ar mēģu neapmeklēšanu un nenopietnu attieksmi. Toties mums bija skaidrs - ritma ģitārists ir vajadzīgs. Kā nākamais tika noprovēts Čaka paziņa Gatis. Gatis bija par mums dažus gadus vecāks. Ne pārāk daudz, bet pietiekami, lai varētu teikt, ka citas paaudzes cilvēks. Pāris mēģos Gača pierādīja, ka ir visnotaļ labs ģitārists un Kristaps jau uzskatīja, ka ir dabūts īstais cilvēks. Tomēr mēs ar Čaki beigās nospriedām, ka tomēr Gača ir pārāk vecs un blicē tomēr svarīgs ir vienaudžu un draugu princips, tāpēc nolēmām viņu tomēr grupā neņemt. Laikam sevišķi smalki mēs no Gačas neatvadījāmies. Tāpēc tagad, iepērkoties Elektronā (kur viņš strādā), nevar saprast, vai Gača tiešām mani neatceras un nepazīst vai viņā mīt zināms aizvainojums. Lai vai kā, drīz vien Čakis sadabūja jaunu kandidātu - Aigara Ciņa personā. Šis nu reiz izrādījās īstais - gan visnotaļ monstrozs ģitārists, gan arī atbilstoša vecuma čalis. Aigaru mēs drīz vien nokristījām par Makartniju, kas arī notika visnotaļ komiskā ceļā. Gatavojām pieteikumu ņekijam koncim Jelgavā, kur bija nepieciešams uzrādīt visu grupas dalībnieku vārdus un uzvārdus. Kaut kā Aigara uzvārds bija paslīdējis gar ausīm un sazvanīt arī šo nevarēja (atgādināšu, ka tie joprojām bija laiki, kad ar mobilajiem telefoniem lepoties varēja tikai biezie). Tad nu, termiņu spiesti, ierakstījām pieteikumā 'ritma ģitāra - Aigars Makartnijs'.
Šis laiks vispār ir iezīmīgs ar to, ka Kriša sāka mācīties Cēsu mūzikas vidusskolā
(tā viņu sauc?) un tur sapazinās ar Uģi, kurš tika salīgts par taustiņnieku. Nu jau mums blice bija piecu cilvēku sastāvā un jāsaka, ka skanēja pavisam nopietni.
Par spīti tam, nevēlējāmies apstāties pie iesāktā, un nospriedām, ka sastāvu nebūtu par skāadi bagātināt arī ar kādu pūšamo instrumentu. Un kāpēc lai tas nebūtu mans klasesbiedrs un svaigi izvirzījies kā viens no labākajiem draugiem, saksofonists Vilnis Bekmanis? Starp citu, izrādījās, ka Vilnis arī iepriekš ir bijis Never in Use fans, tāpēc divreiz jāpierunā viņš nebija. Pamēģinājuši ar alta saksofonu, sapratām, ka 'ir ģēla', tomēr, lai skanējums būtu pavisam OK, nepieciešams arī tenora saksofons. Te nu, cienījamie lasītāji, Jums tiks piedots, ja sāksiet smieklos kratīties - kā fēnikss no pelniem trešo reizi cēlās Ēriks, kurš tika kārtējo reizi uzņemts blicē - nu jau kā tenora saksofonists.
Kopumā var teikt, ka šis laiks 7 cilvēku sastāvā bija zelta laiks Never in Usam. Vismaz man tā šķiet.
Atkal noguru. Turpinājums sekos.
Draugi izteicās atzinīgi un Kristaps nolēma kalt dzelzi, kamēr karsta un uzrunāja klasesbiedru Artūru Cukuru, lai tas nāk potenciālajā blicē spēlēt bungas. 'Kāpēc ne?', domāja Artūrs un parakstījās. Pieredze uz komplekta gan Artūram nebija nekāda, vien pirms tam orķestrī manuālā basbunga bija spēlēta. Bet arī tas ir vairāk kā nekas.
Tagad tikai atlika sameklēt cilvēku (vēlams normālu čali, tādu pašu, par kādiem sevi uzskatīja pirmie divi dalībnieki), kas varētu raustīt basu. Tā viendien Kristaps ar Artūru klaiņojot pa Rīgas ielu, apmēram pie Kultūras nama iedomājās, ka šis čalis varētu būt...mmm.. nu, tas 'ēriks' no astotās klases (Jānis Lapiņš). Kārtīgi nosmējušies par savu asprātību - nokristīt Jāni par Ēriku, čaļi vienojās tuvākajās dienās uzrunāt Lapiņu Janku, lai tas nāk spēlēt basu. Kā gadījās, kā ne - Jānis parakstījās un pie tam nepavisam neapvainojās, ka šo mēdz dēvēt arī par Ēriku.
Sākās pirmie mēģi Valmieras mūzikas skolas muzeja telpās. Tur gan bija sasodīti auksti, bet jaunības maksimālismā tas tika pieciests un čaļi gatavoja programmu pirmajam koncim Priekuļu tehnikumā, kā arī paralēli plānoja ierakstu turpat Valmieras Mūzikas skolas "studijā". Tagad par tādu studijas aprīkojumu smieklos kratītos jebkurš kaut nedaudz no skaņu tehnikas sajēdzošs pilsonis, bet tolaik Valmierā īsti citu iespēju ierakstīties nemaz nebija, pie tam tika izzondēts, ka Mūzikas skolā būs vislētāk. Šajā studijā tika ierakstīti pirmie gabali - Blind, Son of Moon un Gave.
Šobrīd slinkums tālāk rakstīt, turpinājums sekos. :)
Šķiet, tas bija 1997. gada janvāris, kad N.O.U. pirmoreizi atrādījās plašākai publikai - uzstājāmies Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma organizētajā "Zvaigžņu ballē". Vai es vairs atceros, kā mēs nospēlējām? Nē. Un droši vien, ka sūdīgi. Būtiskākais ieguvums (vismaz man) no šī koncerta bija iepazīšanās ar Kursīšu Kristīni no Jāņmuižas, ar kuru Kristaps, šķiet, bija jau iepriekš pazīstams.
Lai nu kā mēs tur nospēlējām, āķis lūpā bija un turpinājām aktīvi meklēt iespējas uzstāties.
Šeit nu būtu īstā vieta vienam kuriozam iz jauno censoņu koncertdzīves..
Pašos pirmsākumos bijām visai vāji aprīkoti ar instrumentiem - Kristapam bija tikai akustiskā ģitāra, Ērikam personīgā basa vispār nebija (tas vajadzības gadījumā tika palienēts) un man bija pieejams orķestra "Signāls" bungu komplekts. Līdz ar to dalība koncertā bija zināmā mērā laimes spēle - aizdos vai neaizdos kāds Kristapam elektrisko ģitāru un pedāli. Pirmā Priekuļu koncerta veiksmīgās pieredzes spārnoti (tur Kriša visu veiksmīgi aizņēmās) tādi paši pusnabagi devāmies uz Smilteni - tur kultūras namā bija paredzēts ņekijs koncis. Ieradāmies Smiltenē, iekārtojāmies apartamentos (manai vecaimammai Smiltenē ir māja, kuru vajadzēja tikai iekurināt un dzīvot nost) un devāmies uz notikuma vietu, kur tikām mēreni šokēti. Pirmārt, citu bliču kolēģi ne pa kam negribēja aizdot Krišam giču tāpat par paldies (ja nemaldos, tika prasīts polšs), otrkārt - parādījās vēl viena, pavisam idiotiska prasība no orgkomitejas - ka par dalību koncī jāmaksā 10 Ls. Vāks. Nospriedām, ka tas nav normāli un pasūtījām tos organizētājus vienu māju tālāk. Precīzāk - paši devāmies pāris mājas tālāk, turpat pa Atmodas ielu līdz Blaumaņa krustam, kur relaksēti iztukšojām līdzpaņemtos alkohola krājumus, klausoties egļu malkas nomierinošajā sprakšķēšanā..
Tomēr drīz arī sekoja pirmās izmaiņas grupas sastāvā, jo par iekšējās disciplīnas sistemātisku neievērošanu no sastāva tika atskaitīts Ēriks. Tā kā basisti uz ielām nemētājas, īsu brīdi bijām nelielās sprukās. Bet drīz vien tika rasts risinājums - par bundzinieku nolēmām uztaisīt klasesbiedru Kasparu Čakānu (jebšu Čaki), man deleģējot atbildību par basa līniju. Čakim līdz šim fantastiskajam karjeras pagriezienam nebija vispār nekādas muzikālas pieredzes, vispār nebija nekad spēlējis bungas. Bet es pats jau faktiski nebiju īpaši labāks. Drīz vien Čakis jau bija iemācījies visu, ko es viņam varēju iemācīt un profesionālā ziņā aizgāja man garām, kamēr es ar Krišas un Dieva palīdzību centos attīsties par kaut cik jēdzīgu basistu.
Šobrīd atkal slinkums tālāk rakstīt, turpinājums sekos. :)
Šādā sastāvā sākām aktīvi mēģināt (tieši iekrita skolēnu vasaras brīvlaiks) pie Kristapa vecāsmammas - Burkānciemā. Man šķiet, ka Kristapam vienu brīdi uznāca zajobs, jo viņš jau sāka klepot par blices izjukšanu. Tomēr mēs ar Čaki pratāmies, ievērojām disciplīnu un blice nekur neizčibēja. Tā mēs cītīgi vasarā pastrādājām un rudenī sākām aktīvu koncertdzīvi.
Iesildījāmies ar pilnīgi neapmeklētu koncertu kafejnīcā "Santa", Cēsīs. Ja gribam būt godīgi, pavisam neapmeklēts tas nebija - skatītājos bija nākamās koncertprogrammā paredzētās blices čaļi. Bet nu kafejnīca "Santa" arī varēja atrast labāku vietu, kur eksistēt, jo posmā starp Cēsīm un Priekuļiem.. nu paši saprotat.
Bet tas nekas. Drīz vien jau mēs bijām tādā leģendārā pasākumā kā "Nakts bez zvaigznēm". Tajos laikos tas skaitījās ievērības cienīgs festivāls un mēs paši sajutāmies sasodīti lepni, ka esam tur tikuši. Vēl jo vairāk, kad pasākuma vadītājs, uzkačājot publiku izsludināja konkursiņu ar jautājumu - cik šiem čaliem kopā ir gadu? Atbilde bija 46 (mums ar Krišu pa 15, Čakim 16), uz ko publikai atlika tikai pārsteigumā noelsties. Šis koncerts iespiedās atmiņā arī ar čigānu (jeb, kā tagad pieņemts teikt - romu) patvaļu, kuri ieradās grimmētāvā un vienkārši sāka dauzīt šampanieša pudeles pret miermīlīgu pilsoņu, respektīvi mūziķu un viņu draugu galvām. Arī mūsu bundzinieks Čakis tika tajā jandāliņā, bet tik veiksmīgi izlikās par gulošu, ka tika cauri ar vieglu izbīli.
Tagad atkal besis.. turpinājums sekos!
Apmēram ap to laiku mēs nospriedām, ka nebūtu slikti blici nedaudz paplašināt - ieviešot atsevišķu ritma ģitāristu, lai Kriša var netraucēti zolēt un zoles laikā neiestājas tukšums. Kā pirmais risinājums no manas puses tika priekšā celts vecais labais Ēriks. Kristaps gan spēcīgi pretojās, bet beigās man izdevās pielauzt un Ēriks tika uzņemts grupā atpakaļ jaunā ampluā. Ilgi gan viņš atkal nenoturējās, jo sākās vecās kaites ar mēģu neapmeklēšanu un nenopietnu attieksmi. Toties mums bija skaidrs - ritma ģitārists ir vajadzīgs. Kā nākamais tika noprovēts Čaka paziņa Gatis. Gatis bija par mums dažus gadus vecāks. Ne pārāk daudz, bet pietiekami, lai varētu teikt, ka citas paaudzes cilvēks. Pāris mēģos Gača pierādīja, ka ir visnotaļ labs ģitārists un Kristaps jau uzskatīja, ka ir dabūts īstais cilvēks. Tomēr mēs ar Čaki beigās nospriedām, ka tomēr Gača ir pārāk vecs un blicē tomēr svarīgs ir vienaudžu un draugu princips, tāpēc nolēmām viņu tomēr grupā neņemt. Laikam sevišķi smalki mēs no Gačas neatvadījāmies. Tāpēc tagad, iepērkoties Elektronā (kur viņš strādā), nevar saprast, vai Gača tiešām mani neatceras un nepazīst vai viņā mīt zināms aizvainojums. Lai vai kā, drīz vien Čakis sadabūja jaunu kandidātu - Aigara Ciņa personā. Šis nu reiz izrādījās īstais - gan visnotaļ monstrozs ģitārists, gan arī atbilstoša vecuma čalis. Aigaru mēs drīz vien nokristījām par Makartniju, kas arī notika visnotaļ komiskā ceļā. Gatavojām pieteikumu ņekijam koncim Jelgavā, kur bija nepieciešams uzrādīt visu grupas dalībnieku vārdus un uzvārdus. Kaut kā Aigara uzvārds bija paslīdējis gar ausīm un sazvanīt arī šo nevarēja (atgādināšu, ka tie joprojām bija laiki, kad ar mobilajiem telefoniem lepoties varēja tikai biezie). Tad nu, termiņu spiesti, ierakstījām pieteikumā 'ritma ģitāra - Aigars Makartnijs'.
Šis laiks vispār ir iezīmīgs ar to, ka Kriša sāka mācīties Cēsu mūzikas vidusskolā
(tā viņu sauc?) un tur sapazinās ar Uģi, kurš tika salīgts par taustiņnieku. Nu jau mums blice bija piecu cilvēku sastāvā un jāsaka, ka skanēja pavisam nopietni.
Par spīti tam, nevēlējāmies apstāties pie iesāktā, un nospriedām, ka sastāvu nebūtu par skāadi bagātināt arī ar kādu pūšamo instrumentu. Un kāpēc lai tas nebūtu mans klasesbiedrs un svaigi izvirzījies kā viens no labākajiem draugiem, saksofonists Vilnis Bekmanis? Starp citu, izrādījās, ka Vilnis arī iepriekš ir bijis Never in Use fans, tāpēc divreiz jāpierunā viņš nebija. Pamēģinājuši ar alta saksofonu, sapratām, ka 'ir ģēla', tomēr, lai skanējums būtu pavisam OK, nepieciešams arī tenora saksofons. Te nu, cienījamie lasītāji, Jums tiks piedots, ja sāksiet smieklos kratīties - kā fēnikss no pelniem trešo reizi cēlās Ēriks, kurš tika kārtējo reizi uzņemts blicē - nu jau kā tenora saksofonists.
Kopumā var teikt, ka šis laiks 7 cilvēku sastāvā bija zelta laiks Never in Usam. Vismaz man tā šķiet.
Atkal noguru. Turpinājums sekos.
