Atpakaļ uz stāstu sarakstu

Pusi gada nomodā, pusi – ziemas miegā

Ar drāšu žogu apjoztā, betonētā, bet gaisadārziem rotātā laukumā Jaunstuču saimniecībā Alsungas pagasta Reģos mitinās 12 stepes murkšķi jeb baibaki.

Liela atbildība

Šos Eiropā, Āzijā un Austrālijā vietām savvaļā dzīvojošos zvēriņus Reģu pansionāta noliktavas pārzine Silvija Tetere audzē otro gadu. Lai sāktu pelnīt, būs jāpagaida vēl kāds laiks. Murkšķi pārojas tikai trešajā dzīves gadā, bet ādu pieņēmēji interesējas vien tad, ja var piedāvāt vismaz 100 ādiņas.

Arī gaļu, kaut tā esot delikatese, spēj novērtēt tikai smalki restorāni. Ja baibakiem nodrošināti kārtīgi, nepārgraužami būri, darba neesot daudz – pusi gada dzīvnieciņi uzkrāj barības rezerves, bet otru pusi, ieritinājušies sienā, guļ kā lāči migā.

Tomēr saimniekiem jābūt ļoti uzmanīgiem, ar lielu atbildību. Kā nieks tiek sagrauzts pats cietākais koks, dusmīgāku uzbrukumu neiztur pat metāla pinums. Bet, savvaļā izkļuvuši, murkšķi var savairoties un dārziem radīt tādus pašus postījumus kā bebri. Dzīvnieka mūžs ir gadu 15, pieaudzis tas var sasniegt 10 kg svaru un ir tik ēdelīgs, lai izmucis kļūtu par dārzkopju biedu.

Nemāk dzīvot bezdarbībā

S.Tetere Reģos strādā kopš 1960. gada. Pēc vīra pāragrās nāves bērnus izaudzinājusi viena, tie izmācījušies un strādā labā darbā lielpilsētās, arī audžumeitu Sanitu Sīli izskolojusi.

„Laba meitene. Dod, Dievs, katram īsto meitu tādu! Man sāp kājas, netieku pie murkšķiem, bet viņa sakopj, pabaro, būrus iztīra. Daži dzīvnieki Sanitu nepieņēma, nācās man ar tiem aprunāties, laikam saprata,” viņa stāsta.

Saimniecei dzīvoklītis ir Reģu muižas kalpu mājā, bet līdzās nesen īpašumā paņemtā zeme – saimniekošanai. Silvija teic, ka daudz palīdzējusi pašvaldība. Tagad 1800 kvadrātmetros iekopta murkšķu audzētava. Kur bija paredzēts instrumentu šķūnītis un barības novietne, slejas maza guļbaļķu mājiņa.

Tā, lai ciemiņus uzņemtu, arī tos, kuri brauc murkšķus skatīties. Kad dzīvnieki apbērnosies, šajā pašā namiņā varēšot tos šķirot pēc dzimuma. Namiņš, ko palīdzēja celt vietējais amatnieks Artis Alsbergs, ir drošs, un baibaki tik ātri neizbēgs.

Teteres kundze stāsta, ka varētu jau dzīvot tikai no algas, bet nemākot pēc darba sēdēt, rokas klēpī salikusi – pilsētnieku dzīve viņu nevilina. Murkšķi nav pirmie dzīvnieki, ko viņa audzē: bijušas nūtrijas, fretkas, jenoti. Tad Silvija saslimusi, pārcietusi smagas operācijas un šo saimniecību likvidējusi.

Pēdējos gados audzējusi buļļus, bet pirms gada pavasarī tīši nodedzināta kūts un viss siens. Buļļus pēdējā brīdī izglābusi audžumeita Sanita. S.Tetere brīnās, kur meitenei bijis tāds spēks un enerģija. Pēc nelaimes saimniece aprēķinājusi, ka viņas gados vairs nav spēka celt kūti no jauna, tādēļ meklējusi citu iespēju.

Trūkst informācijas

Sākumā braukusi pie šinšillu audzētājiem, bet sapratusi, ka prasības ir pārāk bargas – lai audzētavu iekārtotu, savi desmit tūkstoši latu vajadzīgi. Pie strausu audzētājiem arī bijusi: „Apžēliņ! Kur to lielo zvēru lai liek? Viens spēriens, un es būšu gar zemi!” Gudrojusi, līdz atmiņā nācis fakts, ka pirms gadiem trim televīzijā rādīti murkšķi. Ziņas meklējusi internetā.

„Krievijā savvaļā baibaki tiek iznīcināti garšīgās gaļas un skaistās ādas dēļ. Austrālijā tiek turēti kolonijās, alās. Tāds pats trusis vien ir. Ēd cūkpienes, āboliņu, gurķus grauž, trušiem domāto kombinēto barību,” viņa stāsta. Latvijā baibaki tiek audzēti Daugavpilī un Valmierā, bijuši arī Jēkabpilī, bet lielajā vētrā it kā izmukuši.

S.Teteres saime vesta no Valmieras. „Vēl tikai mācos tos kopt. Man Zemkopības ministrija atsūtīja kopētu materiālu, kas rakstīts ļoti zinātniskā valodā un krieviski. Latviski nav, tikai angliski. Iepriekšējos zvērus arī pati mācījos audzēt. Lauku cilvēkam jau kādas zināšanas ir, pārējo var apgūt.”

Ved pie zobārsta

„Neganti viņi ir – saēd būra sietu,” saimniece rāda postījumu. Murkšķi pēc rakstura atšķiroties, dažiem pat izdodoties muguru noglāstīt, bet mātīte, kas sietu sagrauza, pret asajām malām savainojusi žokli. Kad saimniece kopā ar veterinārārsti pamanījušas, ka dzīvnieks pavisam noliesējis, ievērojušas traumu. Murkšķis vests pie zobārstes Dzintras Ozoliņas.

Četri vīri turējuši, kamēr daktere drosmīgi ņēmusies gar savainoto žokli. Mājās negantniece tomēr visas skavas norāvusi un ārstes padarīto sabojājusi. Nācies vest pie veterinārārsta Jelgavā, kas specializējies dzīvnieku zobu labošanā. Tagad vājiniece dzīvojot istabā, tiekot barota ar īpašu šķidru ēdienu, bet vēl aizvien gatava saimniecei rokā iekosties.

Citas kaites baibakiem nemetoties, daba tos nodrošinājusi. S.Tetere uztraucas, ka līdz pirmajam metienam jāgaida trīs gadus. Tik drīz viņas ferma nepaplašināsies un peļņu nenesīs, bet Eiropas Savienības struktūrfonds, kas subsidējis murkšķu audzētavu, pieprasa, lai jau 2009. gadā tā pelnītu. Saimniece vēlētos kooperēties ar citiem zemniekiem, ja tie ieinteresētos par savdabīgajiem dzīvniekiem. Pagaidām šķiet, ka apkārtnē tādu nav.

Inguna Spuleniece

2006. gada 7. augusts.
Raksts paņemts no laikraksta