Mūsu dvēselēs Dievs ir licis ilgas. Ilgas pēc Viņa. Un šīs ilgas var piepildīt tikai Dievs. Mēs mēģinām tās “pabarot” ar daudzām nepareizām lietām, bet šis izsalkums, tas allaž izlaužas ārā, jo tā nav tā “barība”, pēc kuras sauc mūsu dvēsele. Visu savu dzīvi cilvēks cenšās šīm ilgām rast piepildījumu, bet tik bieži viņš piepildījumu meklē tur, kur tā nav. Mēs kļūdaini tiecamies pēc dažādiem rituāliem, meditācijām, materiāliem labumiem, attiecībām, piepildītiem mērķiem un ilūzijām - to darām, lai gūtu sajūtas, kas radīs sātu, bet paliekam aizvien izsalkuši, jo meklējam nepareizos virzienos. Kļūdaini ejot pie citiem dieviem, un akli ejot garām vienīgajam Dievam, kurš mūsu ilgas var remdēt.

***
Naktī es meklēju To, kuru mīl mana sirds. Es meklēju, bet neatradu Viņu. Ielās un laukumos es turpināšu meklēt To, kuru mīl mana sirds.
(**Dziesmu dziesma/ Augstā dziesma 3:1)

***
Ak, kaut Tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē. (Jesajas 64:1)

***
Kāpēc gan manā sirdī ir tādas ilgas pēc Tevis, ja Tu nedari nekā, lai tās piepildītu? Kāpēc Tu esi apslēpts? Kāpēc klusē? Rādi mums savu vaigu, un mēs būsim glābti! Aizvien Tu dzirdi, mīļais Dievs, šos savas radības saucienus no tālās trimdas. Bet mēs meklējam Tevi tur, kur Tu neesi. Un tur, kur Tu meklē mūs, neesam mēs. Betlēmes viesnīcniekam šķita, ka viņš aizver durvis kādam klaidoņu pārim. Kādēļ gan Tu nebrīdini, kad nāc pie mums? [Stans Ružjē , pārdomas no “Mieram tuvu”

***
Nemierīga ir mūsu dvēsele, kamēr tā neatdusas Tevī. [Augustīns]