Atpakaļ uz stāstu sarakstu

Lāču maizes noslēpums

Lāči nav nekādi lielībnieki. Tas, ka te viss ir īsts un dabīgs, ir pašsaprotami. Bet lepni gan viņi ir, ui, cik lepni. Par to, ka izdevies radīt spēkavotu. Par to, ka prot darīt cilvēkus veselīgākus. Un mazliet laimīgākus.

Vieni Lāči to nevarētu. Bez savām milzu krāsnīm – tādām pašām, kā vecmāmiņai laukos, tikai milzīgi milzonīgām. Bez īpašā koka abrām, bez senu ļaužu receptēm. Nekas nesanāktu. Kopā tas viss strādā – doma par īstu, pavisam īstu maizi un līdz trakumam rūpīgs darbs.

Lāčiem ir noslēpums. Pielieciet ausi pie lielā maizes kukuļa – ja ļoti, ļoti ieklausās, var dzirdēt, kā tur kaut kas atbalsojas – varbūt kāds meldiņs, varbūt sirdspuksti. Un kā gan savādāk. Lāčos maizei ir dvēsele. Un ne šāda tāda – dziedoša.