Reliģiju statuss ir kosmopolītisks jeb pārnacionāls un kategoriski norobežojas no nacionāliem pamatiem. Jo tās bija un ir instruments varas uzturēšanai pār iekarotām tautām, kurām taču bija sava "pagāniskā" dievatziņa, dzīvesziņa un tradīcijas, kas ar visiem sakrālajiem, garīgajiem aspektiem iekļaujas tautas kultūrā. Termins "reliģija" ir ieviests, lai mākslīgi nošķirtu garīgos aspektus no nacionālām kultūrām un iedētu dzeguzes olu to vietā. Ir pat izdomāts skaists vārds šīs dzeguzes olas iedēšanai - sinkrētisms. Bet izeja ir ļoti vienkārša - principiāli atsakāmies no termina reliģija (kā jaunvārda) lietošanas. Ko likt vietā? Paskatīsimies, kā sauc jūdu tautas reliģiju - jūdaisms. Hindu (indiešu) - hinduisms. Šīm tautām šie termini neattiecas tikai uz garīgajiem aspektiem, bet arī uz dzīvesziņu un tradīcijām. Kad man vaicā, vai esmu kristietis, es atbildu - nē, esmu latvietis! Latvietība, latviskums ietver arī garīgos (reliģiskos) aspektus, tautas kultūru visplašākajā nozīmē. Ar vārdu Dievs mūsu senči apzīmēja Debesis, šodien teiktu Kosmoss, Visums (no vārda Viss). Krustneši bībeles tulkojumā sinkrētiski ieblēdīja Dieva vārdu jūdu kunga Jehovas (Jahves) vietā, radot mistisku jucekli jēdzienos. Nu mums ir mistiska persona, kuru pilnīgi aprakstīt nevienam neizdodas. Bībeliskā būtne no gaisa kuģa (skat. Eicēchiēla vēstījumu Vecajā derībā jeb jūdu Torā) labāk atbilst Dieva dēla (nākušais no Debesīm) statusam. Dieva dēli ir bieži sastopami personāži arī latvju Dainās. Dainās sastopamās Dieva (Debesu) personifikācijas visās iespējamās izpausmēs (Laime, Māra utt) ir cilvēkiem raksturīga saziņas, komunikācijas forma, nevis patstāvīgas dievības. Jaunlatvieši, pirmās Atmodas darbinieki mēģināja svešo judo/kristietības elementu latviešu tautā aizvietot ar seno, tradicionālo baltu Dievatziņu jeb Dievestību un šo savu garadarbu nosauca par dievturību. Cik labi tas viņiem izdevies, var diskutēt. Var diskutēt arī par judo/kristietības elementiem, priekšstatiem vai to fragmentiem, kas dažādu iemeslu dēļ tomēr saglabājušies arī dievturībā. Šie apstākļi, ieskaitot judo/kristietības ietekmi, ļauj mums dievturību klasificēt kā reliģiju. Jaunlatvieši paši to tā arī sauca - par ticību, reliģiju. Jebkurā gadījumā dievturība ir tas, ko Brastiņš un Bregžis ar saviem domubiedriem ir radījuši. Šai ziņā Tieslietu ministrijai, kas atsakās piešķirt dievturībai tradicionālas reliģijas statusu, ir taisnība - to var uzskatīt par jaunu reliģiju, lai arī uz senu priekšstatu un tradīciju bāzes. Mūsu senči nenodalīja garīgos, sakrālos elementus no savā ikdienā piekoptās dzīvesziņas un tradīcijām, nacionālās kultūras. Tās ir nesaraujamas lietas, kas dzīvo kopībā ik mirkli, ik lietā, ik darbā. Ir pagājuši gandrīz simts gadu kopš jaunlatviešu aktivitātes, viņu garadarbs šodien īsti nestrādā, ieskaitot dievturības vārdu jeb nosaukumu (kas tik dārgs trimdas latviešiem). Ir jāsper jauns solis latvietības attīstībā. Pašlaik tam pateicīgs laiks - cilvēkos aug pieprasījums pēc tautiskās identitātes, aug dziesmu svētku tradīcija - uz Latvijas 100-gadi aktivizējas arī valdība. Nacionālā kultūra, tradicionālais mantojums, latviskums, latvietība, baltu tautu identitāte, atšifrējot latviskās vērtības, kas uzskaitītas Satversmes ievadā - tam visam neviens neuzdrīkstēsies pretī stāvēt! Nav nekādas vajadzības no tā visa ķeksēt ārā reliģiju - krustnešu un citu okupantu pienesumu! Mums to nevajag! Drīzāk nostāsimies Satversmes 99. panta sardzē - ...Baznīca (lasi - reliģija) ir šķirta no valsts. Savukārt nacionālā kultūra (visos tās aspektos) ir valsts pastāvēšanas pamats.https://www.draugiem.lv/www.viedums.lv/blog/?p=13523274