Talsu novada Biržu saime vakar sauca Ūsiņu istabā, lai sēž galda galiņā. Bija domāts doties mežā, bet lietus ar mums tā spēlējās, tā trenkāja tumšus mākoņus pa visu debess jumu, ka atmetām to domu, pulcējāmies siltā virtuvē pie lielā saimes galda.Noskatījāmies televizorā intervijas - ar Valdi Celmu, ar Andreju Broku, ar Guntu Dombrovsku. Tās bija jaundibinātajam Zaltim par godu. Zaltis tāda organizācija, kuŗā ieiet sešas atsevišķas organizācijas un kuŗas kopā velk dievtuŗi -- latviskās dzīvesziņas daudzināšanai un pārmantošanai. Arī labi.Tad - pie pantāga, kas labi garšoja. Ar piparmētrām klāt visiem pārējiem labumiem. Tāda svaiga, nebijusi garša.Tad dziedājām un stāstījām.Īpašs jaukums -- divi no bērniem dziedāja priekšā un mēs atkārtojām. Labi skanēja. Laba sajūta: tāds nākotnes asniņš.Apdziedājām Ūsiņu, daudzinājām viņa atvesto zaļo zālīti, lapiņas, āboliņu. Dziedājām arī par līgaviņām, par putniem, par pļavu, par puķēm, par kokiem. Vienam iegribējās "Nāk rudentiņis..." -- nu, tad arī to pa vidu!Vienam otram arī pa stāstam - par enerģijām, par sadzīvi ar citādi domājošu kaimiņu, kuŗš gribētu dievtuŗus no Latvijas pavisam izsvēpēt, par baltu kaķi, kas ļaudīm ap ugunskuru visiem izsēdējies klēpī un neviens nevarējis saprast, kādēļ viņš tā dara. Šovakar jautājums atrisinājās. Tur taču esot bijusi meitene no Rojas, kas ož pēc zivīm ... nu, skaidrs! Kaķis meklējis "īsto".Dieva, Laimas, Māras, Saulītes un Saulesmeitu dziesmas vispēdīgās un tad šķiŗamies līdz nākamajai reizei.