Atpakaļ uz stāstu sarakstu

Teika

Teika:

Par Sidrabkalniņa naudas lādi.

Tas bijis sen, vēl sirotāju laikos. Gar Sidrabkalniņu jau tolaik vedis ceļš, pa kuru karotāju pulki nākuši un gājuši. Gan no igauņu zemēm uz Vidzemi, gan arī pretējā virzienā. Vienureiz liels pulks ar bagātu laupījumu devies mājup uz Igauniju. Tam dzinies pakaļ Vidzemes ķēniņa karaspēks, kas bijis vēl lielāks. Tad sirotāji apkāvuši visus lopus un sagūstītos cilvēkus, aprakuši kalniņā lādi ar sudrabu un paši laidušies mukt. No tās reizes kalniņam nelaba slava. Vēl muižu laikos tur balti ķēmi spokojušies, raudādami sieviešu balsīs, citreiz sudraba gabali spīdējuši kā ogles. Kas gājis tur apslēpto mantu meklēt, tam visādas kaites piemetušās un drīz vien bijis jānomirst. Vecie ļaudis stāstījuši, ka sidrablāde esot noburts, tāpēc jāzina pareizie vārdi, jo citādi racējam tā nedodoties rokā. Kalniņu savā laikā apsēduši arī laupītāji, kuri bez žēlastības aplaupījuši un situši ceļa braucējus. Tiesa, klīdušas arī nevalodas, ka tie nemaz neesot bijuši laupītāji, bet gan lādes sargi, kuri aprakti kopā ar sudrabu un aiz gara laika sākuši atkal plosīties.

Pier. 1963.g.3.jūl.

Teic. Z. Dzenis, valcēnietis,

kurš teiku dzirdējis no tēva