Kanāriju dogs / Dogo Canario
Izcelsmes valsts: Spānija
Kanāriju dogu vēsture ir patiešām sena. Pirmās rakstiskās ziņas par šādiem suņiem datējamas ar 50. gadu pirms mūsu ēras, kad Mauritānijas karalis Džuba sūtīja ekspedīciju uz šo arhipelāgu. Pētnieki pārveduši divus milzīgus suņus, no kuru rējieniem asinis stingušas dzīslās.
Vēršu presētāji
Savā dzimtenē Kanāriju dogi bija universāli lopkopju suņi, kas izmantoti liellopu ganāmpulku pārdzīšanai. Ar nepaklausīgajiem ragaiņiem šie milži tikuši galā īpatnējā veidā – nogāzuši zemē un turējuši ciet, līdz atnācis saimnieks. No šīs īpatnības cēlies šķirnes senākais nosaukums – Perro de presa. Vēl viens šo lopkopju suņu uzdevums bija iznīcināt klaiņojošos suņus, kas uzbruka mājlopiem. Tā tas turpinājās līdz 1526. gadam, kad Tenerifas pilsētas padome izdeva rīkojumu, ar kuru visi Perro de presa iznīcināmi, atstājot tikai vienu šo suņu pāri miesnieku apkalpošanai – milzīgie suņi paši nodarot lielu kaitējumu ganāmpulkiem...
Taču citviet kanārieši tomēr saglabājās un apguva jaunu profesiju – viņi par prieku ļaudīm devās arēnās, lai cīnītos gan ar vēršiem, gan paši savā starpā.
16.–17. gs. kanārieši ieguva savu dogveidīgo izskatu un tīģerkrāsu, kā arī melno masku, kļuva vēl spēcīgāki, veiklāki un izturīgāki.
19. gadsimta beigās cīniņi ar vēršiem tika aizliegti ar likumu, bet lopu ganīšanai Kanāriju salās tika ievesti aitu suņi. Nu par iezemiešu vienīgo nodarbi kļuva ļaužu izklaidēšana – četrkājainie gladiatori devās arēnā, lai cīnītos paši savā starpā. Tiesa, cīnītāju nevajadzēja tik daudz, cik lopu ganu, un šo suņu skaits strauji saruka. Ap 20. gs. vidu šķirne nonāca uz iznīcības sliekšņa.
Atdzimšana
1982. gadā tika izveidots Perro de presa mīļotāju klubs Spānijā. Pirmais šķirnes standarts pieņemts 1989. gadā.
Entuziasti darbojās patiešām aktīvi, popularizējot šķirni gan savā valstī, gan ārzemēs. Salīdzinoši lielu popularitāti Kanāriju dogi baudīja ASV, kur spāņi atrada tikpat aizrautīgus domubiedrus, kādi bija paši.
Izcelsmes valsts: Spānija
Kanāriju dogu vēsture ir patiešām sena. Pirmās rakstiskās ziņas par šādiem suņiem datējamas ar 50. gadu pirms mūsu ēras, kad Mauritānijas karalis Džuba sūtīja ekspedīciju uz šo arhipelāgu. Pētnieki pārveduši divus milzīgus suņus, no kuru rējieniem asinis stingušas dzīslās.
Vēršu presētāji
Savā dzimtenē Kanāriju dogi bija universāli lopkopju suņi, kas izmantoti liellopu ganāmpulku pārdzīšanai. Ar nepaklausīgajiem ragaiņiem šie milži tikuši galā īpatnējā veidā – nogāzuši zemē un turējuši ciet, līdz atnācis saimnieks. No šīs īpatnības cēlies šķirnes senākais nosaukums – Perro de presa. Vēl viens šo lopkopju suņu uzdevums bija iznīcināt klaiņojošos suņus, kas uzbruka mājlopiem. Tā tas turpinājās līdz 1526. gadam, kad Tenerifas pilsētas padome izdeva rīkojumu, ar kuru visi Perro de presa iznīcināmi, atstājot tikai vienu šo suņu pāri miesnieku apkalpošanai – milzīgie suņi paši nodarot lielu kaitējumu ganāmpulkiem...
Taču citviet kanārieši tomēr saglabājās un apguva jaunu profesiju – viņi par prieku ļaudīm devās arēnās, lai cīnītos gan ar vēršiem, gan paši savā starpā.
16.–17. gs. kanārieši ieguva savu dogveidīgo izskatu un tīģerkrāsu, kā arī melno masku, kļuva vēl spēcīgāki, veiklāki un izturīgāki.
19. gadsimta beigās cīniņi ar vēršiem tika aizliegti ar likumu, bet lopu ganīšanai Kanāriju salās tika ievesti aitu suņi. Nu par iezemiešu vienīgo nodarbi kļuva ļaužu izklaidēšana – četrkājainie gladiatori devās arēnā, lai cīnītos paši savā starpā. Tiesa, cīnītāju nevajadzēja tik daudz, cik lopu ganu, un šo suņu skaits strauji saruka. Ap 20. gs. vidu šķirne nonāca uz iznīcības sliekšņa.
Atdzimšana
1982. gadā tika izveidots Perro de presa mīļotāju klubs Spānijā. Pirmais šķirnes standarts pieņemts 1989. gadā.
Entuziasti darbojās patiešām aktīvi, popularizējot šķirni gan savā valstī, gan ārzemēs. Salīdzinoši lielu popularitāti Kanāriju dogi baudīja ASV, kur spāņi atrada tikpat aizrautīgus domubiedrus, kādi bija paši.
| ← iepriekšējā | 13. no 38 | nākamā → |
