Savu mīļo Latviju gribas turēt siltās rokās cieši, cieši, lai tā nenosalst. Kad, maizi cepot, vecmamma miltus no rokām baltā dvielī slauka, gribas savu mīļo Latviju vecmammas priekšautā skaut, lai tā jūt tikko ceptas rudzu maizes smaržu. Kad kāds vēlas nodarīt Latvijai pāri, latvietis slēpj to savā sirdī, sedz ar visbiezākajām segām, lai neviens vairs to nevarētu mīt dubļainām kājām. Savu Latviju esam mīlējuši un sargājuši simt gadu garumā. Un vēl ilgāk mīlēsim, un vēl ilgāk sargāsim. Sargāsim tad, kad pavasarī piemājas pagalmā pirmās sniegpulkstenītes plauks, kad jūrmalas smiltīs svelmainā vasaras dienā degs kājas, kad rudenīgajā septembrī lapas krāsosies un tad, kad, ziemai sākoties, uzkritīs pirmais sniegs. Savu Latviju sargāsim, mīlēsim vēl simt gadus un ilgāk! Siltus svētkus vēl Jēkabpils Kultūras pārvalde! Foto: Kaspars Siliņš