Atpakaļ uz stāstu sarakstu

LOTOSa vienība

Šī muiža man ir palikusi mūžā kā kaut kas īpašs. Neatceros pracīzi, kurš gads tas bija, bet kaut kur 80-o gadu sākumā. Mana mamma strādāja par skolotāju Pumpuru vidusskolā. Tais laikos vasarās uz vienu mēnesi skolniekiem bija jābrauc uz kolhoziem strādāt lauku darbus LOTOSa vienībās. Nu tad mani paņēma līdzi kā skolotājas bērnu. Man bija kādi 10-11 gadi.

Atceros, pieveda mūs pie nodrupušas mājeles... Teica- te jūs mēnesi dzīvosiet.

Pirmais iespaids bija diezgan baiss. Viss nodrupis, nolaists, pelējums... Lielas nemājīgas telpas, kurās rindās salikta koka nāras. Bet tad... es nezinu kas tā bija par sajūtu... mani pēkšņi kāds veda vai vienkārši manas kājas pašas zināja kur iet! Es taču biju vēl galīgi bērns! Neko nezināju par iepriekšējām dzīvēm vai ko tādu... Ieejot pa galvenajām durvīm, bija milzīga zāle ar pasakainu kamīnkrāsni un liektām koka kāpnēm. Kājas pašas uzveda uz otro stāvu. Es zināju kur iet it kā jau te būtu bijusi... Es redzēju vairs nevis nodrupušās sienas un sabojāto parketu, bet pili... Tad es gāju pie vienām durvīm, un it kā zinādama kur eju, tiku iekšpagalmā un ieraudzīju dīķi. Es biju kā apmāta! Tā nebija parastā De Ja Vu sajūta... Es tur pilnīgi noteikti jau biju bijusi! Es zināju, ka ejot pagalmā pa kreizi pa celiņu gar dīķi var tikt līdz slūžām... Visu mūžu atceros to sajūtu. Vienmēr esmu gribējusi nokļūt tur iekšā vēl. Un tad pirms vairākiem gadiem uzzināju, ka muiža ir nopirkta. Aizbraucu, bet apkārt protams sēta. Tagad var apmeklēt iepriekš piesakoties. Ļoti gribētos redzēt... kas tagad ir tai lielajā istabā, kur gulēju mēnesi... ieejot caur parādes druvīm pa kreisi... cauri vienai telpai nākamajā... un kreisajā stūrī pie loga :)

Tiešām lieliski, ka tagad tur ir tik sakopta vieta. Neticami, ko var panākt cilvēks ar vēlēšanos, prasmi un protams pamatīgu ieguldījumu!