"KonTEKSTS" augusta numurā gan Haralda Matuļa grāmata "Vidusšķiras problēmas" (Apgāds Mansards) , gan Andra Akmentiņa "Skolotāji" (Dienas Grāmata) tiek recenzētas dubultā. Kristīne Ilziņa par "Skolotājiem" saka: "Nezinu, cik gadus ir ildzis izpētes darbs, taču ir skaidrs – A. Akmentiņš trāpījis pašā latvietības sirdī un nebīstas mūs parādīt mums pašiem. Kā cilvēkus, kuri centās pēc iespējas patiesi un pa īstam izdzīvot savu vienīgo dzīvi. Tas, ka šī dzīve risinājās 20. gadsimta 50. gadu beigās un 60. sākumā, nekādā ziņā nebija viņu vaina vai grēks," un uzskata, ka šis būs "vismīlētākais, visvairāk lasītais un pārlasītais sērijas romāns". Pauls Bankovskis savukārt velk paralēles ar A. Akmentiņa hobiju: "Esmu dzirdējis, ka autors esot dūšīgs makšķernieks, un romāna valodas lietojumā tas labi jūtams. Viņš kā makšķernieks izmet āķi un tūdaļ pat gaida īsto brīdi, kad piecirst. Lasītājs vai nu uzķeras, vai ne, makšķernieks dažkārt trāpa īstajā atvarā, citkārt gaida velti, bet tad jau ir nākamais vārds, nākamā rindkopa, un atkal šī spēle var sākties no jauna. Arī zivīm (lasītājiem) tā paliek interesanta, jo visulaik jāžonglē līdzi izmestajiem āķiem, cenšoties paturēt pēc iespējas vairāk gardās ēsmas un izvairīties no pārāk dziļas āķu ieciršanās ādā. Makšķernieks ir uzmanīgs, un no āķa dažbrīd vairs nekā nav iespējams paglābties – tas ieduras dziļi un uzplēš sāpīgi." "Vidusšķiras problēmas" Egīls Venters raksturo tā: "Tajā ir kaut kas no prozas, kaut kas no esejistikas, mazliet no snobisma un filozofiska traktāta, bet vissimpātiskāk – tā nepieder lineārajam latviešu prozas vairākumam, bet savā ziņā turpina "Hiperteksta" marginālo tradīciju. Var, protams, strīdēties par vairākiem autora izvēlētiem principiem – manuprāt, vidusšķira tomēr nav "tā plašā sabiedrības daļa, kas spiesta strādāt, lai nopelnītu iztiku no dienas uz dienu" (63. lpp.). Drīzāk vidusšķira ir tie, kas kādu laiku varētu arī nestrādāt. Kā šīs grāmatas autors varētu kādu laiku nerakstīt." Arno Jundze uzskata: "Šis pavisam noteikti ir gadījums, kas vai nu uzrunā, vai neuzrunā. Kā norādīts tekstā Nr. 30 – starp manierīgumu un banalitāti robeža ir tikpat šaura kā starp tiešumu un prastību. Ja par to sevišķi nelauza galvu, tas, ko Haralds Matulis dara labi, – viņš cenšas nerakstīt tā, kā to dara citi. Drosmīgs gājiens. Kādreiz atmaksājas, kādreiz ne. Laiks rādīs. Galvenais tomēr ir palikt pašam sev." Pilnas recenzijas arī par citām svaigi izdotām grāmatām meklējiet "KonTEKSTS" 8. (17.) – augusta numurā.