Daudzi cilvēki garīgo pasauli necenšas izprast. Viņi to tur par nesvarīgu vai pat nevajadzīgu. Komunisti to uzskatīja par kaitīgu, tādēļ cilvēki par to neinteresējās un par to nemācās. Visas viņu domas saistījās ar pasauli un savu materiālo stāvokli, kā to uzlabot un miesai sagādāt labumus. Garīgās lietas, kā baznīca, ticība, Dievs viņiem liekas veltīga laika kavēšana. Viņu lozungs ir baudīt dzīvi, kamēr dzīvo šajā pasaulē. Par tālāko nav jādomā, jo cilvēks zemē sapūst un ar to viss izbeidzies.

Bet kā dziesmā dzird: gadi skrien kā stirnas un nenāk atpakaļ..... Cilvēkam nemanot tie gadi skrien jau uz vakara pusi, spēki sāk zust. Viņš redz, ka rūpes, ko viņš bērnībā sagādāja saviem vecākiem, tagad rodas viņam pašam. Kad viņš redz, ka ar lielām pūlēm, bēdām un bailēm audzinātais bērns aiziet neceļos. Ka pēc visa tā, ko viņš sava dārgā bērna labā dara, viņš bieži vien nesaņem ne mazāko savu upuru atzīšanu, nevienu pateicīgu skatu, smaidu, pieskārienu, nevienu pateicības vārdu un redz, ka tas tikai gaida, lai nāve viņu ņem no pasaules prom, lai tad ātrāk varētu iztērēt mantojumu, ko viņš sakrājis sviedriem vaigā un dažreiz ne visai taisnā kārtā. Ticēdams pasaules prātulai, ka mērķis attaisno katru līdzekli. Un tā nu pats ir tuvojies vecumam, nevienam vairs nevajadzīgs un redz, ka viņam neatliek nekas cits, kā arvien vairāk kļūt par nastu citiem un tā viņš lēnām tuvojas kapam, no kā baidās, jo tas viņam slēpj nepazīstamu zemi, kas nes iznīcību, pilnīgu sadalīšanos.......

Viņš ir visās cerībās vīlies, jo visas viņa jaunības jaukās ainas viņa vēlākā dzīvē aukstā īstenība ir laupījusi un nu viņš ir tukšs ar trulu prātu un bēdām un vilšanos sagrauzts, sāk vainot, jā, pat nolādēt Dievu, Kurš viņu esot licis šai bēdu ielejā, lai viņš ar sāpēm tiktu dzemdināts, ar sviedriem cīnītos pa dzīves jūru un pēcgalā sāpēs cīnītos ar nāvi, no kuras tik ļoti bail. Pēc tam atkal tiktu vests prom no šīs pasaules, kuru viņš nav sapratis jau tanī ienākot un vēl mazāk skaidrības viņam par to ir ticis no tās aizejot. Un beidzot viņu ved kādā " viņā" pasaulē, no kurienes, kā to saka, neviens nav atgriezies. Un ja tad vēl uznāk bailes par elli, par kuru cilvēki runā, tad tiešām nožēloju, ka esmu piedzimis šai pasaulē. Tā saka neviens vien pasaules cilvēks, kad tuvojas viņa pēdējā stunda.

Redziet, šādas līdzīgas ainas rodas cilvēkiem, kas nav interesējušies par garīgām lietām, kāpēc viņi ir šeit, nav rūpējušies par to, kur paliks viņu dvēsele, kad vajadzēs šķirties no šīs bēdu pilnās ielejas. Šādi cilvēki kā piedzimuši, tā arī palikuši dabīgie miesas cilvēki pirmā pakāpē un Dievu nepazīdami, viņi nekur nevar nokļūt kā garīgās tumsas valstībā. Noticēdami ateistu mācībām, viņi ir pārdevuši savu ādu un dvēseli velnam, kas jau bez pārtraukuma berzē rokas, gaidot jauno aunu baru, ko varēs mocīt bez pārtraukuma un žēlastības dienām un naktīm.

Redzēdami, ka viņu dzīves kuģi ir uzskrējuši uz sēkļa, viņi vaino Dievu, Kas visu laiku māca, kā ir jābrauc pa šo dzīves jūru, lai tā nenotiktu, bet viņi nemaz neklausījās, aizbāza savas ausis, kad tika lasīti Kunga un Meistara sprediķi. Savu vainu viegli ir uzlikt citam, bet tomēr, tagad ir par vēlu to izlabot. Viņi saprot, ka vajadzēja mācīties garīgās mācības, kas nu cilvēkam kā garam ir vajadzīgas. Jo materiālās zināšanas vairs nav derīgas. Tagad vajag garīgo zināšanu, bet to nav. Ikvienam cilvēkam ir vajadzīgas Dieva zināšanas, lai tas mācētu arī caur vētrām pārvadīt savu kuģi pāri pasaules dzīves jūrai, lai tas neuzskrietu uz zemūdens klints, bet laimīgi nonāktu Jaunās Zemes Paradīzes ostā, viņa Jaunajā dienā.

Un tie redzēs Jaunu zemi un jaunu Debesi, jo pirmā debess un zeme būs zudusi un jūras vairs nav. Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem. Viņš mājos viņu vidū un tie būs Viņa ļaudis un Dievs pats būs ar viņiem un nožāvēs visas asaras no viņu acīm. Nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju, jo kas bija, ir pagājis. Nekas tur nebūs nolādēts. Tur stāvēs Dieva un Jēra tronis un Viņa kalpi Tam kalpos. Tie skatīs Viņa vaigu un Viņa vārds būs tiem uz pierēm. Tur nebūs vairs nakts un tiem nevajadzēs vairs ne uguns gaismas, nedz saules, jo Kungs Dievs izlies pār viņiem Savu Gaismu un viņi valdīs mūžu mūžos. Āmen.

Kungs visus aicina pulcēties draudzē, lai topam izglābti un iemantojam mūžīgo dzīvību. Svētīgs ir tas, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti. Kungs, atdari mūsu garīgās acis, atver mūsu sirdis, lai mēs spējam uzņemt Tavus dzīvības vārdus un topam dzīvi un jauni radījumi, kas novilkuši veco miesas prātu un saņēmuši Tavu dievišķo dabu un Tavu dievišķo izpratni, lai esam kā uzpotēti augļu koki, kas nes saldus Debesu augļus pēc vecā mežeņa nogriešanas - vecā cilvēka atmešanas, ko Tu, Kungs, kā labais dārznieks, pie mums lūdzu izdari. Tad nu, Kungs Jēzu, Tu Pats mūsos, pilns spēka un gaišuma, izcīni mūsu sirdīs cīņu pret tumsību un grēku, jo mēs esam vājuma un nespēka apņemti. To pazemīgi lūdzamies, sevi Tev pilnīgi nododami, un mēs žēlīgi lūdzam, velc arī mūsu bērnus un piederīgos Sev tuvāk Savā Gaismā. Lai viņi visi atgriežas, nāk klausīties Tavu vārdu un bauda Tavu žēlastību. Mēs lūdzam arī par mūsu atjaunotās Latvijas valsti, lai tas Kungs palīdz arī viņas grūtībās un piešķir viņai ceļu iziet lielās pasaules tautu saimē ar spožu vainagu galvā. Mīļais Kristu, mēs lūdzam Tevi, apgaismo viņas darbinieku sirdis un prātus kristīgu likumu un tikumības veidošanā, kā arī ticības mācības ieviešanā visās Latvijas skolās. Tev spēks ir uz Tavām lūpām. Lai viss gods, griba un spēks Tev notiek Tavā valstībā. Āmen.