Biogrāfija
KARTĀGA dibināta un darbojusies Rīgā, laikaposmā no 1994. līdz 1996.gadam.
Grupa rodas no ANDŽOŅA(grupas TUKŠĀ MUCA (1989-94) līderis, viņam bijuši arī dadzi citi projekti un solodarbi) vēlmes kopā ar EDGARU ŠUBROVSKI (grupas M.GVARDE (1991-93) līderis) uzspēlēt industrial mūziku. Jāpiezīmē, M.GVARDE spēlēja visai tradicionālu punkroku, bet TUKŠĀ MUCA - indie ģitārroku, kam gan vietām bija ļoti jūtamas ietekmes no eksperimentālās mūzikas. TUKŠĀ MUCA bija beigusi pastāvēt, 1994.g. sākumā Tornī ierakstījusi pēdējo albūmu, un ANDŽONS alka jauna projekta, kurš vairāk eksperimentētu, vairāk trokšņotu. Tā radās KARTĀGA.
Divi minētie cilvēki ir specializējušies ģitārspēlē un dziedāšanā, bet par KARTĀGAS bundzinieku kļuva ULDIS ZARIŅŠ (arī no M.GVARDES). Basists tika atrasts caur sludinājumu avīzē - ULDIS KAIRIS (bez nopietnākas pieredzes rokā).
Pirmā uzstāšanās notika kādā KRĀMENES (Krāmu ielas pagraba) pasākumā 1994.g. augustā. Tajā reti kurš spēja novērtēt jauno grupu (piem. es), bet jau nākamie KARTĀGAS koncerti bija vieni no iespaidīgākajiem kādus jebkad esmu vērojis latvju rokā. Te jāmin fests Sabilē "Zem tilta", koncerts kādā Rīgas picērijā ('94.g. rudens), koncerts Rīgas 3.vsk. (gada nogale), uc. Kad es tos vēroju, man nebija nekādu šaubu par to kas ir L-jas labākā grupa tobrīd, es neko tik spēcīgu '90-jos gados nebiju redzējis. Netaisos analizēt vai aprakstīt grupas mūziku. Nav jau grūti pateikt, ka tā ir indie ģitārroka, punkroka, hard core, industrial un eksperimentālās mūzikas stilu sajaukums. Tas nav svarīgākais. Savarīgākais ir tas ko gandrīz neiespējami pateikt vārdiem, to jūt, to pārdzīvo. KARTĀGA spēja tā spēlēt...
Rudenī Tornī (KARTĀGA bija "tīra Tornis rec. grupa" - mēģināja un ierakstījās Tornī) grupa ieraksta savu pirmo albumu "Tik tālu, tik prom". Jaunatne ir sajūsmā, KARTĀGA kļūst par pazīstamāko pagrīdes grupu, izdevuma "Torņa Orgāns" aptaujā šis albūms (izdots tikai kasetes formātā) atzīts par gada labāko, bet pati KARTĀGA - par gada grupu NO 1.
1995.gada pavasarī nepārtrauktā 3 dienu maratonieraksta sesijā tiek ieskaņota otra kasete "Zēns ar akmeni". Šī ir krietni melanholiskāka un konceptuālāka mūzika, tajā vairāk ir inmprovizācijas. Pēc tās noklausīšanās man radās pārliecība, ka KARTĀGA ir grūtas izšķiršanās priekšā: vai nu turpināt virzību arvien eksperimentālākas un uz improvizācijām balstītas mūzikas virzienā, vai atkārtoties. Arī šis albums (un grupa) guva tādus pašus panākumus nākamajā "Torņa Orgāna" gada aptaujā - gada albūms un gada grupa.
Pēc pavasara KARTĀGAS darbībā ietājās nopietns panīkums, grupa faktiski pārtrauca savu darbību, un sāka izplatīties baumas par KARTĀGAS izjukšanu. Grupa gan ik pa brīdim sasparojās uz koncertiem un festivāliem, bet tomēr bija spiesta publiski paziņot, ka drīz izbeigs savu darbību. Apmēram tanī laikā grupai pievienojās dziedošā IEVA. KARTĀGAI bija vairāki "pēdējie" koncerti, bet pats pēdējais bija festivālā "PAGRIMUŠIAS LAIKMETS" 1996.gada septembra beigās Ķīpsalas studentu klubā "Robinsons".
Grupai ļoti grūti nākās savākties uz pēdējo ierakstu, tā ka pēdējā albūmā "Sirēnu sala" ir vairākas dziesmas no koncertieskaņojumiem (tās kuras viņi nepaspēja ierakstīt Torņa studijā). Pa to laiku, kamēr notiek šie "pēdējie" koncerti un ieraksti, katrs no KARTĀGAS jau ir nodevies citiem projektiem: ANDŻONS sāk organizēt savu nakošo projektu LATVIJAS GAAZE; ULDIS ZARIŅŠ spēlē grupā YULUNGA, vēlāk SATTELITES, VOICEKS VOISKA, SIRKE; ULDIS KAIRIS kļūst par VOICEKS VOISKA ģitāristu, bet EDGARS ŠUBROVSKIS ieraksta pirmo soloalbumu un vēlāk dibina jaunu grupu - HOSPITĀĻU IELA.
Jānis Daugavietis (1996.g.10.dec.)
90.gadu vidus Latvijā bija visnepateicīgākais laiks alternatīvās mūzikas grupu aktivitātēm - bezierunu komercializācija un naudas trūkums pat nepieļāva iespēju, ka plašākas klausītāju masas varētu dzirdēt kaut ko no Latvijas underground mūzikas. Tagad, gandrīz 10 gadu vēlāk, šī ir lieliska iespēja dzirdēt un redzēt (15 min koncertfilma!) grupu, kura vieni sauca par leģendāru, citi salīdzināja ar Swans.
Kaspars Ozols (Diena, 2003)
Depresīvi filozofiskie teksti kombinācijā ar trokšņainiem ģitāreksperimentiem un sitieniem pa dzelžiem rada burtiski satriecošu noskaņu, kādu latviešu mūzikā nav izdevies panākt nevienam citam līdz pat šai dienai un arī nesanāks - visi grupas dalībnieki sen spēlē pavisam citu mūziku. Rets gadījums, kad neprofesionāla studijas skaņa nevis traucē, bet palīdz uztvert mūziku tiem, kas to sajūt un vēlas.
Uldis Rudaks (Diena, 2003)
Veikot paralēles ar kaut ko pasaulē pieredzētu, gribas klasificēt Kartāgu kā latviešu versiju par leģendāro amerikāņu avangardisko grupu Swans. Nē, muzikāli šīs grupas nav līdzīgas, gluži pretēji - kā Swans, tā Kartāga ir unikālas un nav līdzīgas nevienam. Zināmā mērā albuma Zēns ar akmeni kompaktdiska izdevums ir retrospekcija par grupas darbu, jo albuma datora failu komplektā ir arī koncertieraksti, albums Tik tālu tik prom (ar vienreizējo Ugunsdeju) un videomateriāli. Kartāga sniedz muzikālas instalācijas tikai tai raksturīgā skaņu telpā, kuras pārvēršas emociju, enerģijas un māksliniecistiksa ekshibicionisma virpulī. Braiena Īno vārdiem runājot, ieraksts, ir tik nekvalitatīvs, tik briesmīgs, ka grūti no tā atrauties. Bet, ja ierakstu tehnika un iespējas 90. gadu vidus pagrīdes nabadzībā Kartāgai būtu bijušas tādas kā grupas domubiedriem pasaulē, iespējams, mēs varētu runāt par šedevriem. Galu galā mēs visu baudām tieši tādu, kāds tas bijis. Ja mūzika saturā ir neatkārtojama, tad tā ir daļa patiesas vērtības. Kartāga ir bijis viens no spilgtākajiem projektiem latviešu rokmūzikas vēsturē.
Jānis Stundiņš (Māksla+, 2003)
Grupa rodas no ANDŽOŅA(grupas TUKŠĀ MUCA (1989-94) līderis, viņam bijuši arī dadzi citi projekti un solodarbi) vēlmes kopā ar EDGARU ŠUBROVSKI (grupas M.GVARDE (1991-93) līderis) uzspēlēt industrial mūziku. Jāpiezīmē, M.GVARDE spēlēja visai tradicionālu punkroku, bet TUKŠĀ MUCA - indie ģitārroku, kam gan vietām bija ļoti jūtamas ietekmes no eksperimentālās mūzikas. TUKŠĀ MUCA bija beigusi pastāvēt, 1994.g. sākumā Tornī ierakstījusi pēdējo albūmu, un ANDŽONS alka jauna projekta, kurš vairāk eksperimentētu, vairāk trokšņotu. Tā radās KARTĀGA.
Divi minētie cilvēki ir specializējušies ģitārspēlē un dziedāšanā, bet par KARTĀGAS bundzinieku kļuva ULDIS ZARIŅŠ (arī no M.GVARDES). Basists tika atrasts caur sludinājumu avīzē - ULDIS KAIRIS (bez nopietnākas pieredzes rokā).
Pirmā uzstāšanās notika kādā KRĀMENES (Krāmu ielas pagraba) pasākumā 1994.g. augustā. Tajā reti kurš spēja novērtēt jauno grupu (piem. es), bet jau nākamie KARTĀGAS koncerti bija vieni no iespaidīgākajiem kādus jebkad esmu vērojis latvju rokā. Te jāmin fests Sabilē "Zem tilta", koncerts kādā Rīgas picērijā ('94.g. rudens), koncerts Rīgas 3.vsk. (gada nogale), uc. Kad es tos vēroju, man nebija nekādu šaubu par to kas ir L-jas labākā grupa tobrīd, es neko tik spēcīgu '90-jos gados nebiju redzējis. Netaisos analizēt vai aprakstīt grupas mūziku. Nav jau grūti pateikt, ka tā ir indie ģitārroka, punkroka, hard core, industrial un eksperimentālās mūzikas stilu sajaukums. Tas nav svarīgākais. Savarīgākais ir tas ko gandrīz neiespējami pateikt vārdiem, to jūt, to pārdzīvo. KARTĀGA spēja tā spēlēt...
Rudenī Tornī (KARTĀGA bija "tīra Tornis rec. grupa" - mēģināja un ierakstījās Tornī) grupa ieraksta savu pirmo albumu "Tik tālu, tik prom". Jaunatne ir sajūsmā, KARTĀGA kļūst par pazīstamāko pagrīdes grupu, izdevuma "Torņa Orgāns" aptaujā šis albūms (izdots tikai kasetes formātā) atzīts par gada labāko, bet pati KARTĀGA - par gada grupu NO 1.
1995.gada pavasarī nepārtrauktā 3 dienu maratonieraksta sesijā tiek ieskaņota otra kasete "Zēns ar akmeni". Šī ir krietni melanholiskāka un konceptuālāka mūzika, tajā vairāk ir inmprovizācijas. Pēc tās noklausīšanās man radās pārliecība, ka KARTĀGA ir grūtas izšķiršanās priekšā: vai nu turpināt virzību arvien eksperimentālākas un uz improvizācijām balstītas mūzikas virzienā, vai atkārtoties. Arī šis albums (un grupa) guva tādus pašus panākumus nākamajā "Torņa Orgāna" gada aptaujā - gada albūms un gada grupa.
Pēc pavasara KARTĀGAS darbībā ietājās nopietns panīkums, grupa faktiski pārtrauca savu darbību, un sāka izplatīties baumas par KARTĀGAS izjukšanu. Grupa gan ik pa brīdim sasparojās uz koncertiem un festivāliem, bet tomēr bija spiesta publiski paziņot, ka drīz izbeigs savu darbību. Apmēram tanī laikā grupai pievienojās dziedošā IEVA. KARTĀGAI bija vairāki "pēdējie" koncerti, bet pats pēdējais bija festivālā "PAGRIMUŠIAS LAIKMETS" 1996.gada septembra beigās Ķīpsalas studentu klubā "Robinsons".
Grupai ļoti grūti nākās savākties uz pēdējo ierakstu, tā ka pēdējā albūmā "Sirēnu sala" ir vairākas dziesmas no koncertieskaņojumiem (tās kuras viņi nepaspēja ierakstīt Torņa studijā). Pa to laiku, kamēr notiek šie "pēdējie" koncerti un ieraksti, katrs no KARTĀGAS jau ir nodevies citiem projektiem: ANDŻONS sāk organizēt savu nakošo projektu LATVIJAS GAAZE; ULDIS ZARIŅŠ spēlē grupā YULUNGA, vēlāk SATTELITES, VOICEKS VOISKA, SIRKE; ULDIS KAIRIS kļūst par VOICEKS VOISKA ģitāristu, bet EDGARS ŠUBROVSKIS ieraksta pirmo soloalbumu un vēlāk dibina jaunu grupu - HOSPITĀĻU IELA.
Jānis Daugavietis (1996.g.10.dec.)
90.gadu vidus Latvijā bija visnepateicīgākais laiks alternatīvās mūzikas grupu aktivitātēm - bezierunu komercializācija un naudas trūkums pat nepieļāva iespēju, ka plašākas klausītāju masas varētu dzirdēt kaut ko no Latvijas underground mūzikas. Tagad, gandrīz 10 gadu vēlāk, šī ir lieliska iespēja dzirdēt un redzēt (15 min koncertfilma!) grupu, kura vieni sauca par leģendāru, citi salīdzināja ar Swans.
Kaspars Ozols (Diena, 2003)
Depresīvi filozofiskie teksti kombinācijā ar trokšņainiem ģitāreksperimentiem un sitieniem pa dzelžiem rada burtiski satriecošu noskaņu, kādu latviešu mūzikā nav izdevies panākt nevienam citam līdz pat šai dienai un arī nesanāks - visi grupas dalībnieki sen spēlē pavisam citu mūziku. Rets gadījums, kad neprofesionāla studijas skaņa nevis traucē, bet palīdz uztvert mūziku tiem, kas to sajūt un vēlas.
Uldis Rudaks (Diena, 2003)
Veikot paralēles ar kaut ko pasaulē pieredzētu, gribas klasificēt Kartāgu kā latviešu versiju par leģendāro amerikāņu avangardisko grupu Swans. Nē, muzikāli šīs grupas nav līdzīgas, gluži pretēji - kā Swans, tā Kartāga ir unikālas un nav līdzīgas nevienam. Zināmā mērā albuma Zēns ar akmeni kompaktdiska izdevums ir retrospekcija par grupas darbu, jo albuma datora failu komplektā ir arī koncertieraksti, albums Tik tālu tik prom (ar vienreizējo Ugunsdeju) un videomateriāli. Kartāga sniedz muzikālas instalācijas tikai tai raksturīgā skaņu telpā, kuras pārvēršas emociju, enerģijas un māksliniecistiksa ekshibicionisma virpulī. Braiena Īno vārdiem runājot, ieraksts, ir tik nekvalitatīvs, tik briesmīgs, ka grūti no tā atrauties. Bet, ja ierakstu tehnika un iespējas 90. gadu vidus pagrīdes nabadzībā Kartāgai būtu bijušas tādas kā grupas domubiedriem pasaulē, iespējams, mēs varētu runāt par šedevriem. Galu galā mēs visu baudām tieši tādu, kāds tas bijis. Ja mūzika saturā ir neatkārtojama, tad tā ir daļa patiesas vērtības. Kartāga ir bijis viens no spilgtākajiem projektiem latviešu rokmūzikas vēsturē.
Jānis Stundiņš (Māksla+, 2003)
