16. aug 2011 20:49 · Aptuvenais lasīšanas ilgums - 15 min

Sun Dzi "Kara māksla", fragmenti

Kara māksla ir būtisks valsts (tautas) pastāvēšanas priekšnosacījums, tās dzīvības un nāves jautājums, valsts izdzīvošanas un bojāejas iemesls. Tāpēc kara mākslai jābūt rūpīgas izpētes un pārdomu objektam, ko nekādā gadījumā nedrīkst ignorēt.

Kara māksla ir maldināšanas māksla. Tāpēc, pat ja esi spēcīgs, izliecies par nespēcīgu, ja esi gudrs, izliecies par nezinošu, ja esi prasmīgs, izliecies par nemākuli. Pirms uzbrukuma imitē bezrūpību un pasivitāti. Kad mērķis ir tuvu, radi iespaidu, ka tas ir tālu, bet, kad mērķis ir tālu, radi iespaidu, it kā tas būtu jau tuvu.

Tas, kurš prot maldināt pretinieku ar viltus darbībām un panākt tā atbilstošu rīcību, spēj ievilināt pretinieku lamatās un tur to sakaut.

Pirms rīkojuma došanas rūpīgi apsver un apdomā katru savu iecerēto darbību un tās sekas. Tas no pretiniekiem, kurš pirmais spēs atšķirt tiešos manevrus no netiešajiem, īstās darbības no viltus un māņu darbībām, tas uzvarēs.

Kara mākslas gudrība: nepaļaujies, ka pretinieks neatnāks, paļaujies uz savu gatavību sagaidīt to. Nepaļaujies, ka pretinieks neuzbruks, paļaujies uz savu pozīciju neieņemamību.

Ir zināms, ka tas, kurš izprot pretinieku un izprot sevi, nepazīs neveiksmju pat simt kaujās. Tas, kurš neizprot pretinieku, bet izprot sevi, var gan uzvarēt, gan tikt sakauts. Bet tas, kurš neizprot ne pretinieku, ne sevi, neizbēgami tiks sakauts vienmēr.

Neuzvaramība ir atkarīga tikai no paša, bet iespēja uzvarēt ir atkarīga no pretinieka. Tāpēc tas, kurš pārzina kara mākslu, var nodrošināties pret zaudējumu un būt neuzvarams, bet ne vienmēr var piespiest pretinieku kļūdīties un uzvarēt to. Tāpēc var apgūt ceļus, kas ved uz uzvaru (iemācīties ieraudzīt uzvaras priekšnosacījumus), bet ne vienmēr to var sasniegt.

Senatnē par labiem karavadoņiem uzskatīja nevis tos, kas gūst uzvaru, bet gan tos, kas to gūst viegli un nepiespiesti. Uzvaras viņiem nenodrošināja nedz izveicība, nedz drosme. Viņi uzvarēja, jo radīja uzvaras priekšnosacījumus, pārliecinājās par uzvaru jau iepriekš, saskatīja un izmantoja pretinieka kļūdas, tas ir - devās kaujā ar pretiniekiem, kas ir jau uzvarēti.

Tāpēc tas, kurš pārvalda kara mākslu, vispirms izvēlas pozīciju, kurā nevar tikt sakauts, un no tās nelaiž garām nevienu izdevību sakaut pretinieku. Veiksmīgs karavadonis vispirms apzinās uzvaras priekšnosacījumus un tad izaicina pretinieku uz kauju, bet neveiksmīgs armijas pavēlnieks vispirms dodas kaujā un tad domā, kā uzvarēt.

Vērtējot gaidāmās un iespējamās cīņas, salīdzini pretiniekus, mēģinot rast iespējami precīzākas atbildes uz šiem jautājumiem:
- Kurš no valdniekiem ir gudrāks un taisnīgāks?
- Kurš no karavadoņiem ir spējīgāks?
- Kuram ir (laika) apstākļu (Debesu) un apkārtnes (Zemes) priekšrocības?
- Kura likumi un pavēles tiek pildītas rūpīgāk?
- Kura karaspēks ir spēcīgāks?
- Kura komandieri un karavīri ir labāk apmācīti?
- Kura apbalvojumi un sodi ir saprotamāki?
Pēc atbildēm uz šiem jautājumiem var spriest, kurš uzvarēs un kurš zaudēs!

Lūk, piecas pazīmes, pēc kurām var spriest par uzvaru:
(1) Tas, kurš zina, kad jāuzsāk kauja un kad to nedrīkst darīt, uzvarēs.
(2) Tas, kurš saprot, kā ir jāizmanto lieli spēki un kā - mazi spēki, uzvarēs.
(3) Tas, kura armijā gan komandieri, gan karavīri ir vienādi pārņemti ar vēlmi uzvarēt, uzvarēs.
(4) Tas, kurš ir pilnībā sagatavojies kaujai un gaida to, kurš nav kaujai sagatavojies, uzvarēs.
(5) Tas, kuram karavadonis ir spējīgs un valdnieks tam netraucē, uzvarēs.

Tas, kurš pirms cīņas rūpīgi plāno, vērš daudzus apstākļus sev par labu. Tas, kurš pirms cīņas plāno virspusēji, spēj vērst tikai dažus apstākļus sev par labu. Ja tas, kurš rūpīgi plāno, uzvarēs, bet tas, kurš virspusēji plāno, cietīs neveiksmi, tad kāds iznākums sagaida to, kurš neplāno vispār?!

Iekārdini pretinieku ar labām izredzēm, izliec tam ēsmu, lai panāktu iepriekš paredzētu tā rīcību, izmanto pretinieka apjukumu, radi nekārtības viņa rindās un sakauj to. Ja pretinieks ir spēcīgs (bez trūkumiem), uzmanies no viņa, pilnveido sevi un esi gatavs pretinieka uzbrukumam. Ja pretinieks ir kaujas gatavībā, izvairies no viņa. Ja pretinieks ir ātras dabas (dusmīgs), kaitini to, mēģini izvest no pacietības, pamudini uz neapdomīgu rīcību. Saskarsmē ar pretinieku esi cieņpilns un pazemīgs, tādējādi veicini viņā augstprātību. Ja pretinieks atpūšas, nogurdini to. Ja pretinieks ir vienots, sašķel to. Uzbrūc tur un tad, kad pretinieks ir mazāk sagatavojies, vai arī tur un tad, kad viņš to negaida.

Nepaļaujies tikai uz iedibināto kārtību, jo tas var novest pie nekārtības. Nepaļaujies tikai uz cīnītāju drosmi, jo tas var novest līdz situācijai, kad tie kļūst bailīgi. Nepaļaujies tikai uz saviem spēkiem, jo tas var kļūt par Tava vājuma iemeslu. Kārtību nosaka karavīru organizētība, drosmi – radītie apstākļi, bet spēku – armijas izvietojums.

Tas, kurš pārzina kara mākslu, vispirms paļaujas uz stratēģisko (vislabvēlīgāko apstākļu, īstā mirkļa) spēku, nevis uz konkrētiem cilvēkiem. Tāpēc labs karavadonis izvēlas karavīrus atbilstoši situācijai un pilnībā izmanto to potenciālu.

Karavīru vešana kaujā, radot vislabvēlīgākos apstākļus, līdzinās baļķu vai akmeņu novelšanai no augsta kalna. Līdzenā vietā baļķi un akmeņi ir nekustīgi, bet, novelti no kalna, tie tiecas lejā ar milzīgu spēku. Līdzīgi ir ar karavīriem. Ja viņus ved kaujā vislabvēlīgāko apstākļu iespaidā (īstajā mirklī), tad viņi dodas pretī mērķim ar tikpat milzīgu spēku, ar kādu apaļi akmeņi veļas no augsta kalna. Tā ir stratēģiskā spēka būtība.

Tam, kurš ir kaujas gatavībā un gaida pretinieku, būs vieglāk cīnīties. Tas, kurš kaujas laukā parādās kā otrais un steigā gatavojas, pirms cīņas būs noguris. Tāpēc gudrs karavadonis uzspiedīs savu gribu pretiniekam un neļaus, lai tas viņam uzspiež savu gribu. Viņš panāks, lai pretinieks nāk pie viņa, nevis ies pie tā pats. Viņš liks pretiniekam nepārdomāti, bez sagatavošanās uzbrukt, pašam esot pilnā kaujas gatavībā.

Lai piespiestu pretinieku uzsākt cīņu, iekārdini to ar kādu acīmredzamu labumu. Lai atturētu pretinieku no cīņas uzsākšanas, parādi tam, cik tas ir neizdevīgi. Uzbrukt pamudina cerība uzvarēt, bet no cīņas attur bažas par iespējamu zaudējumu.

Lai uzbrukums būtu neatvairāms, ir jāuzbrūk pretinieka vājākajai vietai. Lai atkāpšanās būtu pilnīgi droša, tā ir jāveic straujāk un ātrāk par pretinieku. Tāpēc, ja es gribēšu uzsākt kauju, neatkarīgi no tā, vai pretiniekam ir labi nocietinājumi vai ne, viņš nespēs izvairīties no cīņas, jo es uzbrukšu kritiski svarīgā vietā, kas pretiniekam būs jāaizsargā. Ja es negribēšu iesaistīties kaujā un vienkārši novilkšu uz zemes līniju, kas jāaizsargā, pretinieks nespēs mani iesaistīt cīņā, jo mūsu ceļi nekrustosies. 

Pretinieks nedrīkst zināt gaidāmās kaujas vietu. Ja pretinieks to nezina, viņš būs spiests gatavoties pret iespējamo uzbrukumu vairākās vietās. Ja pretinieks gatavojas aizsargāt vairākas vietas, tad viņa spēki, ar kuriem tas iesaistīsies cīņā, būs mazi, sadalīti proporcionāli vietu skaitam. Karaspēks tiek novājināts, kad tas gatavojas pret iespējamiem uzbrukumiem, bet tā spēks tiek pavairots, ja pretinieks tiek piespiests gatavoties iespējamiem uzbrukumiem.

Pievērs lielu uzmanību pretinieka nodomu un iespējamo panākumu priekšnosacījumu atklāšanai. Izaicini pretinieku, lai apgūtu tā darbības un bezdarbības principus. Uzbrūc pretiniekam, lai atklātu viņa vājās vietas. Rūpīgi salīdzini pretinieka un sava karaspēka izvietojumu, lai zinātu, kurās vietās pretiniekam ir pārāk daudz spēku un kurās tie ir nepietiekami. Tāpēc karaspēka izvietošanas un pārvietošanas augstākā māksla ir spēja to noslēpt, tā ir māksla pārveidot karaspēku par bezformīgu ļaužu masu, kas spēj pieņemt dažādas ārējas formas un ko kā karaspēku neatpazīs ne ziņkārīgie, ne spiegi, ne gudrie prāti.

Armijas spēks līdzinās ūdenim. Ūdens vairās no paaugstinājumiem un tiecas lejup. Līdzīgi armija izvairās no pretinieka pārspēka un tiecas tur, kur pretinieka spēki ir mazi. Ūdens tekot pieņem apkārtnes formu, līdzīgi armija kļūst uzvaroša, piemērojoties pretiniekam. Tāpēc nedz armijai ir kāda pastāvīga, vienmēr derīga stratēģija, nedz arī ūdenim - kāda pastāvīga forma.

Uzvaru nesošas stratēģijas neatkārtojas, tās mainās līdzi bezgalīgai apstākļu daudzveidībai.

Karš ir maldināšanas māksla. Maldini, un Tu uzvarēsi. Lai ko Tu arī darītu - sadalītu karaspēku vai apvienotu spēkus, dari to pēc apstākļiem, ar mērķi iegūt stratēģiskas priekšrocības. Karaspēkam jābūt ātram kā vējam, blīvam kā mežam, iznīcinošam kā ugunij, nesatricināmam kā kalniem, neizdibināmam kā tumsai un momentāni reaģējošam kā zibenim.

Gudrs karavadonis nekad neuzbruks pretiniekam brīdī, kad tā armijas cīņasspars ir liels, bet uzbrukumam sagaidīs mirkli, kad tas ir vismazākais.

Gudri karavadoņi izvērtē un ņem vērā gan iespējas, gan draudus (ieguvumus un zaudējumus no iespējamo darbību sekām). Ja situāciju vērtējam no iespējamo ieguvumu skatu punkta, tad mūsu pūliņi atmaksāsies, un iegūsim papildus labumus. Ja situāciju vērtējam no iespējamo draudu skatu punkta, tad atrisināsim problēmas un palielināsim savu drošību.

Vietvalžus pakļauj ar draudiem, nodarbini tos, iekārdini ar šķietamiem labumiem un panāc, lai viņi tiecas pēc jebkura ieguvuma. Radi vietvalžiem draudus un biedē tos, lai viņi ir patstāvīgi iebiedēti, saspringti un nobažījušies.

Iespējamie draudi pretinieku ierobežo, aizņemtība nodarbina un varbūtējie labumi motivē rīkoties.

Ir trīs veidi, kā armijas pavēlnieks var novājināt armiju. Pirmais - ja pavēlnieks nezina, kad armijai ir jāuzbrūk, bet dod pavēli uzbrukt, vai arī viņš nezina, kad armijai ir jāatkāpjas, bet dod pavēli atkāpties. Tā ir armijas spēku izšķiešana. Otrais veids ir,  ja pavēlnieks nesaprot kara lietas, bet dod rīkojumus analogi civilajai pārvaldei. Šai gadījumā cietīs armijas disciplīna. Trešais veids ir, ja pavēlnieks neizprot, kā piemēroties apstākļiem un dod absurdas, apstākļiem neadekvātas pavēles. Šajā gadījumā karavīri šaubīsies par savām un armijas spējām uzvarēt.

Komandieris, kura karavīri regulāri pulcējas mazās grupās un sačukstas, ir zaudējis varu pār tiem. Pārāk bieži un neadekvāti apbalvojumi liecina par armijas vājumu. Pārāk bieži un nežēlīgi sodi liecina par nopietnām karaspēka grūtībām un izmisumu. Ja sākotnēji pārdrošas runas un rīcību vēlāk nomaina pārlieka piesardzība un bailes, tad armijas pavēlniekam ir liels informācijas un zināšanu trūkums.

Ja pavēles ir konsekventas, tās tiek pieņemtas un pildītas. Ja pavēles nav konsekventas, ir tieksme tās nepildīt. Ja komandieru pavēles tiks regulāri izpildītas, armija būs disciplinēta. Ja komandieru pavēles netiks regulāri izpildītas, armija nebūs disciplinēta. Tāpēc, ja vadonis rada karavīros uzticēšanos, ir adekvāts, pārliecināts par sevi un spēj panākt konsekventu pavēļu izpildīšanu, armijā valdīs savstarpēja saskaņa un saprašanās.

Karavadoņa lielākie draudi slēpjas paša raksturā un rīcībā:
(1) Pārdrošība ved uz sagrāvi un nāvi (pārdrošais var tikt sagrauts un nogalināts)
(2) Gļēvulība ved uz sagūstīšanu (gļēvais var tikt sagūstīts)
(3) Nesavaldība ved uz neapdomību (nesavaldīgais var rīkoties neapdomīgi)
(4) Godkārība ved uz apkaunošanu (godkārīgais var tiekties pēc ārišķības un uzslavām)
(5) Pārlieka cilvēkmīlestība ierobežo rīcībspēju (cilvēkus pārlieku mīlošais var nespēt būt stingrs un nežēlīgs, kad tas nepieciešams)

Spiegošana ir pats būtiskākais karā, spiegi ir jebkuras armijas balsts un jebkuras armijas panākumu vai neveiksmes galvenais iemesls.

Kara lietās nekas nav svarīgāks kā spiegošana, nav dāsnāku atalgojumu, kā spiegiem dodamie, un nav nekas slepenāks par spiegošanu.


Neesot gudram un zinošam, nav iespējams nodrošināt spiegu darbu un dot tiem uzdevumus. Neesot cilvēcīgam un taisnīgam, nav iespējams spiegus savervēt, motivēt darbam un nodrošināt to uzticību. Neesot mierīgam, apdomīgam un neizdibināmam, nav iespējams saprast un izmantot spiegu atnestās ziņas. Tas ir apbrīnojami! Nav tādu valstu un jomu, kur netiktu izmantoti spiegi. Esi veikls, viltīgs un izveicīgs un izmanto spiegus jebkurā jomā.

Ir rūpīgi jāmeklē pretinieka spiegi. Ja uzzini, ka Tavā tuvumā ir parādījies pretinieka spiegs, kurš izseko Tevi, obligāti iekārdini, pārpērc, pārvilini to, nodrošini viņam ērtus dzīves apstākļus un paturi savā dienestā. Tā Tu iegūsi pārvērsto spiegu, kuram pateicoties, Tu uzzināsi visu. Izmantojot pārvērsto spiegu un no tā iegūto informāciju, Tu varēsi savervēt vietējos un iekšējos spiegus, vieglāk izdomāt ticamus māņus pretinieka maldināšanai, ko izplatīt caur dezinformatoriem un izmantot ziņotājus, kad tas ir nepieciešams.

Tie, kas nepietiekami labi saprot kara bīstamību, nespēj arī saprast kara izdevīgumu.

Kad karaspēka ieroči ir notrulināti, gars nomākts, spēki izsīkuši, bet rezerves izlietotas, tad vietvalži (provinču valdnieki) izmantos valsts vājumu un sadumposies. Pat ja valstij būs gudri karavadoņi, šādā situācijā viņi nespēs gūt panākumus. Tāpēc esmu dzirdējis par ātru karu panākumiem, bet neesmu dzirdējis par ilgstošu karu panākumiem. Nevienai valstij nav izdevīgi ilgstoši kari.

Labāk ir ieņemt pretinieka valsti sveiku un veselu un tikai tad, ja citādi nevar - sagrautu un iznīcinātu. Tāpat labāk ir pakļaut pretinieka armiju un tikai tad, ja citādi nevar, sakaut to.

Karavadoņa cīņa ir stratēģiska, un tā sākas kara plānošanas fāzē. Būtiskākais kara mākslā ir izjaukt pretinieka plānus, tikai pēc tam - izjaukt tā savienības, vēl pēc tam - uzbrukt tā armijai un tikai tad uzbrukt pretinieka nocietinājumiem.

Tāpēc tas, kurš pārzina kara mākslu, pakļauj svešas armijas bez kaujām, ieņem svešus nocietinājumus bez uzbrukumiem un iekaro svešas valstis bez ilgstošiem kariem. Šāds karavadonis cīnās ar augstāko mērķi – saglabāt, nevis iznīcināt. Tāpēc viņa ieroči nenotrulinās un uzvaras augļus ir vieglāk noturēt. Tā ir kara mākslas būtība.

Fragmentu salikums no Sun Dzi traktāta „Kara māksla”
Fragmentu salikumu izveidoja un no krievu un angļu valodas tulkoja Ivars P.
Pilns tulkojums pieejams internetā. (www.failiem.lv/down.php